Laiks pienācis atkal uzrakstīt tā, kā drīkst arī latviešu valodā. Ja nepatīk teksts, kas atskaņās tīts, tas laikam gan paliks nelasīts.
Laiks pienācis atkal uzrakstīt tā, kā drīkst arī latviešu valodā. Ja nepatīk teksts, kas atskaņās tīts, tas laikam gan paliks nelasīts. Varbūt pie visa vainīgs ir “spoku vīrs”, sveši tuvais Helovīns.
Latviešu valoda esot grūta, tāda pieredze daudziem gūta. Jēkabsons Ēriks iesniegumā savā par atkal uzņemšanu Saeimā pieļāvis nopietnas valodas kļūdas. Lai nu par savu neprasmi zūdās. Komisija lēmusi bargi, nezinot vēl, ko teiks likuma sargi: pirms deputāts tu gribi būt, dzimtā valoda jāapgūst.
Pēc Jēkabsona nebūs “kaut vai plūdi” – premjers laboja Ērika pieļautās kļūdas: amatā atjaunots Juris Rekšņa un atcelti citi lēmumi pēkšņi. Bet rosinātie grozījumi Pilsonības likumā pagaidām nolikti Saeimas atvilktņu dziļumā.
Skandāls ar Berezovski esot tīši radīts, politisku nodomu vadīts. Jēkabsonam piedēvētie grēki vien nezināmas izcelsmes rēgi. Tā domā “zaļais” Emsis, tikpat tīrs kā Berezovskis.
Eiropā risinājās kampaņa pret troksni darbā, koncertos zālēs un brīvā dabā. Ar troksni, tāpat kā ar vārdu, var sabeigt cilvēku vai sajaukt prātu.
Letonikas konferencē cilātas visādas lietas, arī Latvijas vēsturei tur bijusi vieta. Jaunie domā, ka dzimtenes vēsture globāli mācāma, no Rietumiem un Austrumiem skatāma. Bet vecajiem ir neapgāžami fakti: pagātnes nezināšana ir visu nelaimju sakne. Ieva Kvāle no Kara muzeja, pieredzē droša, teic: aina ar skolu beidzējiem ir šausminoša. Viņu atbildes vēstures jautājumos ir satīriķiem garšīgs kumoss. Cilvēks it kā nācis no valsts vidienes, bet liekoties – ne no kurienes. Vai pasaulei vajadzīgs tāds – pēc gara un prāta it nekāds? Ministre Druviete Ina tās lietas labi zina: viņa pieņēmusi lēmumu politisku – un Latvijas vēsture būšot priekšmets atsevišķs. Latvija nebūs tad pasaules kakts, bet plaši skatīts vēstures fakts.
Mežaparka svētku estrāde – kā padomjlaiku būvniecības parāde. Diriģenti vienprātīgi to nojaukt prasa, jo kļuvusi nu nedroša un arī maza. Līdz Dziesmu svētkiem vēl laika gana, bet rīkotāji nekļūdīgi mana, ka īstā reize ir klāt un vajag tik droši rakt. Uz Saeimu tīkotāji kaut no ādas līdīs un pamatotās prasības pildīs.
Latvijas Radio jauna direktora gaidās, un ar abonentmaksu klausītājus baida. Pieteikušies septiņi vadīt gribētāji, mūsu pareizas gaumes veidotāji. Mīlēts, cienīts vai rāts, tas noteikti vairs nebūs Dzintris Kolāts. Žēl gan, bet ko darīt man? Slēgti balsojot, ar garantu radio darbinieki izvēlējušies Burkovski Haraldu. Vēl Padomei savs vārds ir sakāms, kurš arī tai būs pa prātam.
Beigusies Ļeņina piecpadsmit gadu ilga snauda, jāsāk būs Īvandes “Pilskalnos” taisīt naudu. Prieks par tīro gaisotni Bauskā ir pamatīgs, bet secinājums: Ļeņins tomēr ir nemirstīgs.
Vinstons Čērčils savulaik esot teicis, pirms politiķa gaitas beidzis: “Dzīvē nav nekādu garantiju, ir tikai milzums daudz iespēju.” Tas bijušās nedēļas citāts – noderīgs, lai arī bieži cilāts.
