Latviešu Dainu tēvam Krišjānim Baronam 31. oktobrī bija 170 gadu jubileja. Plašsaziņas līdzekļos tiek vērtēts, cik aktīvi sabiedrība to ir atzīmējusi, minot pagājušās nedēļas nogalē Rīgas Latviešu biedrības namā organizēto sarīkojumu «Gaismu sauca».
Latviešu Dainu tēvam Krišjānim Baronam 31. oktobrī bija 170 gadu jubileja. Plašsaziņas līdzekļos tiek vērtēts, cik aktīvi sabiedrība to ir atzīmējusi, minot pagājušās nedēļas nogalē Rīgas Latviešu biedrības namā organizēto sarīkojumu “Gaismu sauca”. Iepriekš izsūtītās preses relīzēs K. Barona jubilejas vakars tika nodēvēts par šī gada nozīmīgāko kultūras notikumu valstī. Dīvaini, kāpēc tik svarīgam faktam ir gluži niecīga rezonanse un kādēļ par Dainu tēva jubilejas aktīvu atzīmētāju tiek minēta sabiedrība, ja Rīgas Latviešu biedrības namā pulcējās vien daži simti pazīstamu inteliģentu?
Tā vien šķiet, ka “gada nozīmīgākais kultūras notikums” kārtējo reizi ir bijis vien obligāts sarīkojums diezgan noslēgtam lokam. Diemžēl ne bērniem un jauniešiem, kuru priekšstati par latviešu tradicionālās kultūras mantojumu kļūst arvien “greizāki”. Un noteikti ne jau skolotāju vainas dēļ, bet tāpēc, ka sabiedrībā šis mantojums nav nekādā vērtē un tiek uzskatīts par aizgājušo paaudžu arhaismu.
Pedagoģe, kura strādā kādā Bauskas rajona skolā un savu vārdu publiskot nevēlas, ir ievērojusi: “Kad stundās sākam runāt par dainām, jūtu, ka bērni ir absurdu interpretāciju varā. Viņi ir dzirdējuši “Radio SWH” humora raidījumus ar nerātno dainu parodijām un domā, ka četrrindei ir jābalansē uz vulgaritātes un apšaubāmas gaumes robežas. Man nav nekādu iebildumu pret pieaugušo humora pārraidēm un veselīgu ironiju, bet es raizējos par to, ka bērnu nenobriedušajos prātos iekodējas pilnīgi aplami priekšstati, ko izskaust ir ļoti grūti.”
Skolotāja ir pārliecināta par kampaņveida sarīkojumu nelietderīgumu. Tiem ir vienas dienas efekts. Kāda jēga, piemēram, reizi gadā daudzināt K. Barona nopelnus, bet pārējā laikā izlikties, ka šis temats vispār neeksistē, un paļauties, ka skolotāji ar problēmu kaut kā tiks galā? Bet kāpēc tikai viņi, ja pastāv desmitiem kultūras iestāžu un nevalstisku organizāciju, kuru uzdevums ir veicināt kultūras mantojuma saglabāšanu, izpēti, popularizēšanu? Apdraudētas ir ne tikai dainas, bet arī citas nemateriālās kultūras vērtības, kas nākamajām paaudzēm varētu šķist liekas, nenozīmīgas un vienīgi ironijas cienīgas.
Barontēva dzimšanas dienas priekšvakarā nedēļas laikraksta “Subbota” komentāru lappusi rotā virsraksts ar trekniem burtiem “Aktuaļnaja daina”. Turpat ir četrrinde: “Nas po urovņju svobodi/ Obgoņajet Daņija,/ Pričiņajet etot fakt/ Žutkije stradaņija.”
Tālāk publicētajam komentāram nav ne vainas – tas vēsta par pētījumu preses brīvības jomā, toties dainas piesaukšana rada pretrunīgas izjūtas. Bet vai mēs drīkstam viņiem pārmest cinismu, ko paši neviļus esam veicinājuši?
