Baušķeniece Solvita Tilgale kopā ar māsu Lailu šoruden bija Itālijā. «Māsa beidza Spīdolas ģimnāziju un iestājās Vidzemes augstskolā.
Baušķeniece Solvita Tilgale kopā ar māsu Lailu šoruden bija Itālijā. “Māsa beidza Spīdolas ģimnāziju un iestājās Vidzemes augstskolā. Ģimenes dāvana viņai bija ceļojums. Izvēlējāmies Itāliju. Katrai no mums lidojums abos virzienos maksāja tikai 92 latus,” stāsta S. Tilgale.
Plusi un mīnusi
Abas jaunietes uz Itāliju devās septembra beigās un pārliecinājās, ko var iegūt un ko zaudēt, ceļojot uz savu roku. Izvēloties lētās lidsabiedrības piedāvājumu, viņas vispirms lidoja uz Nīčēpingu Zviedrijā. Ielidoja vakarā un apmetās starptautiskā jauniešu viesnīcā, kur vietas bija pasūtījušas iepriekš internetā. Lidojums uz Bergāmo Itālijā bija tikai nākamās dienas novakarē. Gaidīšana ir viens no lēto lidojumu mīnusiem.
“Nokļuvušas Itālijā, uz Bergāmo centru devāmies ar lidostas autobusu. Tā likās drošāk, jo ar to brauca vairāki jaunieši no mūsu reisa. Viesnīcā nokļuvām ap 11 vakarā un uzzinājām, ka vietu nav un ar mūsu pasūtījumu ir kāds pārpratums. Itālija ir Itālija, to sev nākamajās dienās atkārtojām ne reizi vien. Mums paveicās, jo kāds iepriekš rezervēts numurs bija brīvs un mūs tajā ielaida. Tūlīt samaksājām arī par nākamo nakti, jo negribējām palikt uz ielas. Krēslā redzētais Bergāmo centrs mazliet atgādināja filmas “Ņujorkas bandas” kadrus, un nebija vēlēšanās doties to apskatīt naktī,” atceras Solvita.
Bauda svētdienu
Toties nākamajā dienā Bergāmo apbūra abas meitenes. “Baudījām itāliešu svētdienu, vērojām, kā ģimenes – bieži trīs paaudzes – kopā pastaigājas, laiski malko dzērienus ielu kafejnīcās. Todien vietējie policisti demonstrēja savu tehniku, suņu dresūru. Bijām pārsteigtas, cik ātri nogura kājas, staigājot pa pilsētu. Ielas ved kalnup un lejup, un tas nav viegls gājiens,” tā Solvita.
Netālu no Bergāmo atrodas slēpošanas kūrorts Livinjo. Tas ir neliels ciematiņš, kur visas mājas uzbūvētas no koka un akmens, 1800 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tā ir itāliešu “freestyle” pasaule un snovborda paradīze.
Nākamajā dienā Solvita un Laila plānoja ar vilcienu braukt uz Veronu un centās rezervēt vietas jauniešu hostelī. Viņas bija ļoti pārsteigtas, dzirdot atbildi, ka parasti neviens jau iepriekš nepasūta. Aizbraucot izrādījies, ka hostelis ir īsta, veca, ne visai uzposta (“Latvijā no tādas iztaisītu “konfekti”!” secina Solvita) pils, kuras lielajās istabās iekārtoti numuri ar astoņām un vairāk gultām. Maksa – 14 eiro par nakti, dušas un tualetes lietošanu. Iekārtošana numuros sākas no pieciem pēcpusdienā, agrāk atbraukušie noliek somas vestibilā un dodas pastaigā pa pilsētu.
Iztēles auglis
“Mums vaicāja, vai, būdamas Veronā, aizgājām uz slaveno māju, no kuras balkona Džuljeta uzklausīja sava Romeo atzīšanos. Neaizgājām vis, jo negribējās iet tur, kur dodas visi. Turklāt arī šis skaistais stāsts ir kļuvis par tirgošanās vietu – zem balkoniņa pirmajā stāvā ir slavena zīmola džinsu veikals, kaut arī Džuljetai patika gaisīgas kleitiņas, nevis bikses. Mājas sienas ir apķēpātas ar grafīti, ko regulāri notīra, bet uzraksti parādās no jauna. Turklāt esmu lasījusi, ka divas naidīgas dzimtas šajā Veronas ielā gan dzīvojušas, bet viņu atvašu nelaimīgais mīlasstāsts ir Šekspīra fantāzijas auglis,” tā Solvita.
Daudz interesantāks abām ceļotājām šķitis vēl romiešu būvētais amfiteātris pie Adidžes upes, kur ik gadu notiek Veronas operas festivāls. Tā priekšā ir rāms laukums ar āra kafejnīcām nesteidzīgajiem itāliešiem. Tas izskatās vēl labāk saglabājies par Kolizeju Romā, jo ir zaudējis tikai daļu ārējā mūra.
Veronā Solvita un Laila apskatījušas vairākus muzejus, jo tur ir gleznu un skulptūru kolekcijas no viduslaikiem līdz mūsdienām. Veronā var iemīlēties kalnos, tie ir visapkārt. Laila gribējusi vakarā doties pastaigā pa piekalni, bet viesnīcas kalpotājs viņu noteiktā tonī atrunājis, sakot, ka tumsā staigāt ir bīstami, takas nav saredzamas, turklāt neviens vietējais šeit nepastaigājoties krēslā.
Ļaujas kārdinājumam
Solvita secina – ja brauc uz Itāliju individuāli, ir iepriekš jānolemj, vai ir vēlēšanās redzēt kultūras un vēstures vērtības vai gulēt pie jūras un sauļoties. “Mums kārojās gan vienu, gan otru, bet tad vajadzētu vēl kādu nedēļu. Visgrūtāk ir pārvietoties ar sabiedrisko transportu, jo pat divas stundas ilgā braucienā pa dzelzceļu ir jāpārsēžas, jāgaida nākamais vilciens, tas laupa laiku. Tracināja itāliešu laiskums un neprecizitāte. Kartēs iezīmētais neatbilst īstenībai, atrast informācijas centrus ir gandrīz neiespējami, arī saprasties grūti, ja pats itāliski nerunā. Tūrisma industrija tur ir superzemā līmenī, bet itālieši laikam to var atļauties, jo šo zemi cilvēki vienalga gribēs redzēt,” teic jauniete.
Kārdinājums no Veronas aizbraukt uz netālo Venēciju bija pārāk liels. Atstājušas mantas Veronā, Solvita un Laila devās turp un, protams, par 9 eiro nopirka biļeti, kas ļāva 24 stundas ar kuģīti braukt pa Venēcijas kanāliem turp un šurp. “Kanāli ir kā ielas, kur transports kursē tiešām pa un pret straumi,” secina Solvita. Ūdens nedaudz apreibinātas, abas meitenes sekoja pūlim un, mazliet pamaldījušās kopā ar citiem tūristiem, nokļuva tieši pašā Venēcijas sirdī – Svētā Marka laukumā. No turienes aiziet bijis visgrūtāk, un šeit Solvita sev apsolījusi, ka uz Itāliju atbrauks vēlreiz.
