Veselības aprūpe Latvijā ir kā divsejainais Jānuss, divkosīga visā savā būtībā. Tā sejas viena puse ir balta, otra melna. Ar vienu aci tas smaida, ar otru raud, ar vienu roku dod, ar otru atņem.
Veselības aprūpe Latvijā ir kā divsejainais Jānuss, divkosīga visā savā būtībā. Tā sejas viena puse ir balta, otra melna. Ar vienu aci tas smaida, ar otru raud, ar vienu roku dod, ar otru atņem.
Elektroniskais pasts pagājušajā nedēļā arī man atnesa mātes lūgumu palīdzēt dēlam. Artūram bija 18 gadu, kad atklāja akūtu leikēmiju. Sākot ārstēšanu, puisim bija jau 19. Viņš vairs nav bērns, kam palīdzība tiek sniegta bez maksas, bet gan pieaugušais, un noteikumi uzreiz ir citi.
Ķīmijterapijas kurss puisim nepalīdzēja, tāpēc Hematoloģijas centra speciālistu konsilijs nolēmis, ka Artūra dzīvību var glābt tikai kaulu smadzeņu pārstādīšanas operācija. Bet… valsts šo operāciju pieaugušajiem nefinansē. To apliecina arī ar leikēmiju slimo bērnu organizācijas “Mārtiņa fonds” vadītāja Elita Keiša. Telefonsarunā viņa sacīja: “Zinu par šo problēmu, un tā ir smaga. Cilvēki cīnās, kā katrs var. Onkoloģisko slimnieku bezmaksas palīdzība paredz tikai laiku pa laikam ievietošanu paliatīvās aprūpes nodaļās, kur atvieglo ciešanas, lai nav jāmirst mokās.”
Vēršoties interneta portālā un organizācijā “Sarkanais Krusts”, Artūra māte Benita Kruus lūgusi līdzpilsoņus palīdzēt savākt 65 tūkstošus latu. Tik daudz vajadzīgs, lai Artūru varētu operēt tepat, netāla jā Viļņā. “Neesmu gatava padoties un ļaut viņam aiziet no dzīves tik jaunam, bez cīņas,” raksta māte, kurai viens bērns jau ir miris no šīs slimības.
Ir vajadzīga liela uzņēmība un caursišanas spējas, lai, šādi cīnoties, kaut ko panāktu. Aizvakar, 2. novembrī, par Artūru Kruus stāstīja Latvijas Neatkarīgās televīzijas zi ņās, jo draugi mātei ieteikuši vērsties pie plašsaziņas līdzekļiem. Par viņas Veselības ministrijai nodoto iesniegumu 8. novembrī gatavojas lemt valdība, lai izņēmuma kārtā no budžeta varbūt piešķirtu līdzekļus Artūra operācijai. Bet viņš nav vienīgais asinsvēža slimnieks Latvijā. Ko darīt pārējiem? Šādi pa vienam turpināt lūgties?
Pērn pēc ilgas gaidīšanas nedzirdīgam zēnam no Gailīšu pagasta par valsts līdzekļiem veica sarežģītu operāciju. Viņam galvaskausā ievietoja dzirdes implantu. Četru gadu vecumā Herberts mācās runāt.
Viņš un citi operētie bēr ni gandrīz zaudēja invaliditātes pensiju, jo tagad viņi taču nav pilnīgi nedzirdīgi, sprieduši ierēdņi. Dzirdes centra speciālistiem izdevies panākt, ka šāds absurds nenotiek, kaut vai tāpēc, ka šiem pacientiem turpmāk ik mēnesi par 20 latiem jāpērk elementi (baterijas) dzirdes aparātam, citādi skaņas apklusīs. Turklāt invalīda apliecība ļauj bērnam bez maksas braukt uz Rīgu pie ārsta, kur jākonsultējas regulāri. Ģimenē, kurā ir četri bērni, no tiem divi skolēni, bet jaunākajam vēl nav gads, vajadzību daudz. “Nevaru atļauties Herberta pensiju izlietot tikai viņam vienam,” atzīst māmiņa. Arī viņai atliek tikai lūgt naudu baterijām un cerēt uz labsirdību.
Šādu piemēru ir daudz, bet dzirdes implanti veselības aprūpes vadītājiem laikam vēl nav ieoperēti.
