Izlasot rakstu «Tu izvēlējies aiziet…» «Bauskas Dzīves» 28. oktobra numurā (8. lpp.), manī raisījās pārdomas. Vairāk nekā gadu strādāju par sociālo pedagoģi Bauskas Kristīgajā pamatskolā.
Izlasot rakstu “Tu izvēlējies aiziet…” “Bauskas Dzīves” 28. oktobra numurā (8. lpp.), manī raisījās pārdomas. Vairāk nekā gadu strādāju par sociālo pedagoģi Bauskas Kristīgajā pamatskolā.
Vēlos sākt ar jautājumu – kur paliek vecāku atbildība un pienākumi? Ir vecāki, kuri mīl un rūpējas par savām atvasēm. Piekrītu – ir situācijas, kad bērni uzsver tikai savas tiesības, bet viņiem ir arī pienākumi, kuri iekļauti Bērnu tiesību aizsardzības likumā.
Mūsu skolas divi audzēkņi vairākas diennaktis nebija atgriezušies mājās. Paldies Dievam, ar policijas darbinieku palīdzību bēgļi tika atrasti Rīgā. Bet interesanti un reizē skumīgi, ka viena māte par šo notikumu policijai ziņoja tikai pēc četrām diennaktīm, bet otra pat neinteresējās, kur ir viņas bērns. Kā to lai vērtē? Kā to saprast?
Daudzkārt saskaramies ar vienaldzību sabiedrībā. Par to tiek spriests mājās, darbā, skolā, transportā, uz ielas. Nepadomājam, cik bīstama ir vienaldzība. Tā saēd un saārda gan cilvēciskās attiecības, gan pašu cilvēku vēl stiprāk nekā rūsa metālu. Vai nepiekritīsit, ka reizēm ir vieglāk neredzēt, nedzirdēt, palaist garām – “tas uz mani neattiecas”? Uzskatu, ka ikvienam jācenšas saredzēt problēmas ne tikai tad, kad tās jau ir, bet arī jāmāk saskatīt vēl pirms to rašanās. Nebūsim vienaldzīgi!
Ir pieaugušie (vecāki, pedagogi), kuri vēlas palīdzēt, veidot, attīstīt katru bērnu par jaunu un spēcīgu personību. Tā, protams, ir liela atbildība. Svarīga loma ir ģimenei, videi, kurā bērns aug un attīstās. Tikai ar skumjām var secināt, ka ir tādas ģimenes, kurās prioritāte nav bērns, bet gan kas cits.
Domājot un meklējot iemeslus, kāpēc bērni mēdz bēgt no mājām, piekrītu psihologu un sociālo darbinieku sacītajam 28. oktobra laikrakstā. Zinu bērnus, kuriem ģimenē netiek nodrošināti nekādi apstākļi. Morāli, garīgi, materiāli viņi ir pilnīgā trūkumā. Tāpēc sabiedrībai jācenšas kaut ko no mūsu sirds siltuma un atbalsta dāvāt šādiem bērniem.
Ar cieņu – B. AKERMANE, sociālā pedagoģe
