Vecākiem bērnus, iespējams, nevajag biedēt, stāstot, ka pasaule ir ļauna. Tomēr derētu aprunāties, ar ko var sastapties tur – laukā, aiz durvīm.
Vecākiem bērnus, iespējams, nevajag biedēt, stāstot, ka pasaule ir ļauna. Tomēr derētu aprunāties, ar ko var sastapties tur – laukā, aiz durvīm.
Par to stāsta Bauskas rajona Policijas pārvaldes darbinieki – Pārsla Dredzele, nepilngadīgo lietu inspektore, un Māris Lazda, Kriminālpolicijas sevišķi svarīgo lietu inspektors.
Klapes uz ausīm
Bērni var kļūt par nelaimes gadījumu upuriem, nereti pat izraisot tos. Viņus var apdraudēt gan līdzaudžu, gan pieaugušo vardarbība un ietekme.
“Ņemsim vērā vispirms to, ka pusaudzis, kurš aiziet no mājām, aizcērtot durvis, parasti ir “uzšūmējies”, nevalda pār sevi un daudz nemana, kas notiek apkārt. Pasaules centrs viņa prātā tobrīd ir strīds ar vecākiem, dusmas, aizvainojums, asaras. “Neviens mani nesaprot!”
Vakara tumsā šāds bērns, iedams pa ceļa malu, var, piemēram, nepamanīt auto. Turklāt daudzi tagad nēsā pleijera austiņas, klausās skaļu mūziku un motora troksni nedzird. Atjēdzas tikai slimnīcā, bet daži arī vairs nav glābjami. Mēdz būt tā, ka pusaudzis paņem vecāku mašīnu un mežonīgā ātrumā brauc, kur acis rāda. Nereti tas tiešām slikti beidzas,” tā Māris Lazda.
Bēg no stundām
Bērnus un pusaudžus ārpus mājas var apdraudēt dažādu veidu vardarbība. Nereti strīds ar vecākiem iznāk tāpēc, ka netiek ļauts pavadīt laiku ar draugiem. Taču vispirms pusaudzis sāk “bastot” – bēgt no stundām. Laiku pavada uz ielas, kur satiek tādus pašus “bastotājus”. Domas un intereses līdzīgas, turklāt nav nācies dzirdēt, ka par stundu kavēšanu reālu sodu saņemtu kāds pusaudzis vai viņa vecāki, spriež policijas speciālisti.
Pienāk brīdis, kad, it kā spītējot vecāku un skolas prasībām, tīnis aizbēg no mājām, lai pierādītu, ka var darīt, ko grib. Aiziet uz kādu Rīgas klubiņu, iepazīstas ar jauniem draugiem, iedzer uzsaukto dzēriena glāzi un … “atslēdzas”. Atjēdzoties šāds jaunietis ir izģērbts līdz apakšbiksēm, jo nozagts ir viss. Nevar sazināties ar mājām, nav, par ko turp aizbraukt, bail – ko nu mājās teiks?
Nonāk atkarībā
Ir bijuši gadījumi, kad šādi jauniegūti draugi it kā pa jokam piedāvā pamēģināt vieglāk pieejamas narkotikas – kādu psihi ietekmējošu tableti, uzsmēķēt zāli (marihuana). Pirmoreiz, protams, pacienā bez maksas, bet pēc laiciņa piedāvā – ja nav naudas, var atstrādāt – ielās ubagojot, zogot veikalos un dzīvokļos, meitenēm liek veikt intīmos pakalpojumus. Jaunietis, kurš ir aizgājis no mājām ar lielu bravūru, gribot būt brīvs, nereti nonāk tādā atkarībā, no kuras ir ļoti grūti izrauties. Barā ir savi valdītāji, stingra kontrole. Par nepakļaušanos atņem naudu, telefonu, dokumentus, ja tādi ir līdzi, sit, nedod ēst, noved līdz dzīvnieciskai eksistencei.
Jauniešu kompānijās nereti notiek kautiņi, un tāds, kuru pazīst vismazāk, ir svešais, pret ko izgāzt dusmas. Pēc tam tiesā sitēji pat nevar izskaidrot, kāpēc bijuši nežēlīgi. Pašlaik Latvijā tas tiek skatīts vairākos tiesas procesos. Nopietnāk pētāmi ir gadījumi, kad ilgstoša prombūtne var liecināt, ka bērns ir kļuvis par cilvēku tirdzniecības upuri, nozagts. Tas var notikt, pat nākot mājās no skolas. Arī šīs versijas ir jāpārbauda, saka Māris Lazda.
Neatstāt vienus
Kad publiski tiek izsludināta nepilngadīgo meklēšana, nereti cilvēki ir sašutuši – pazudis pirms desmit dienām, un tikai tagad par to ziņo? Māris Lazda un Pārsla Dredzele uzsver, ka avīžu un televīzijas žurnālisti nevienu nemeklē. Policijas darbs ir sācies brīdī, kad saņemts tuvinieku pieteikums par pazušanu, nevis tad, kad informācija nonāk līdz plašsaziņas līdzekļiem.
Šovasar Latvijā ciemojās manu paziņu ģimene – Amerikā dzimuši un izauguši latvieši. Jaunā māmiņa Andra no rokām neizlaida gadu veco puisēnu. Tētis Edmunds stāstīja, ka Amerikā vecākiem ir ļoti liela atbildība par bērniem. Viņus nedrīkst atstāt vienus bez uzraudzības, citādi draud naudas sods, aprūpes un vecāku tiesību atņemšana.
Situācija, kad mazulis guļ ratiņos pie veikala durvīm, kamēr māte iepērkas, Amerikā nav iedomājama. Tirgotavas un sabiedriskās iestādes iekārtotas tā, lai vecāki visur varētu iekļūt ar ratiņiem, lai kopā ar atvasi var pusdienot restorānā, doties uz baseinu, koncertu un citviet. “Bērnus zog, un, ja tā ir gadījies, vispirms atbildīgi ir vecāki. Šādos gadījumos policija nekavējas slēgt štata robežas, televīzijas un radio ik pēc laiciņa atkārto šo ziņu, lai sabiedrība iesaistās meklēšanā,” stāsta Edmunds.
Jāzina tālruņi
Inspektorei Pārslai Dredzelei ir daži ieteikumi pieaugušajiem: “Vecāki nereti ir tik aizņemti darbā, ka nezina, kur un ar ko bērni pavada laiku pēc skolas. Ja dēls vai meita neatnāk mājās norunātajā laikā, vispirms jāsazinās ar viņa draugiem, draugu vecākiem, klases audzinātāju, treneri. Lai to izdarītu, jāzina viņu tālruņu numuri. Nav lieki arī bērna skolas dienasgrāmatā ierakstīt mājinieku telefonu numurus. Tie var noderēt, ja, piemēram, paša tālruni nozog vai gadās pazaudēt.
Jāpārbauda, vai mājās ir bērna dokumenti. Ja pase ir paņemta līdzi, jādomā, ka aiziešana bijusi plānota. Nevajag kavēties pieteikt policijai, ka bērns pazudis.”
Nedrīkst kavēties
“Ir ļoti svarīgi, lai vecāki sadarbotos ar iekšlietu darbiniekiem meklēšanas laikā. Jāsaprot, ka nevis policijas dēļ bērns pazudis, tam ir savi iemesli ģimenē, kā to 28. oktobra laikraksta publikācijā “Tu izvēlējies aiziet…” uzsvēra psiholoģes.
Nereti gadās, ka bērns dodas pie kādiem tuviniekiem vai pazīstamiem cilvēkiem. Šiem pieaugušajiem vajadzētu apvaicāties, vai vecāki zina, kur bērns atrodas, un sazināties ar mājiniekiem, lai neuztraucas. Diemžēl mūsu sabiedrība ir ļoti vienaldzīga. Pēc pusnakts uz ielas sastopot jaunākā vecuma nepilngadīgos, cik daudz būs tādu, kuri apvaicāsies – kāpēc bērni nav mājās?” tā P. Dredzele.
