Laura Ikerte – ar drosmīgām idejām bagāta māksliniece, mērķtiecīga, sirsnīga, pašpārliecināta, ar neparastu domu lidojumu apveltīta baušķeniece.
Laura Ikerte – ar drosmīgām idejām bagāta māksliniece, mērķtiecīga, sirsnīga, pašpārliecināta, ar neparastu domu lidojumu apveltīta baušķeniece.
Laura beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaura studijas, un tagad rit pēdējais gads maģistrantūrā. Šogad viņa ir kļuvusi par Bauskas mākslas skolas pedagoģi, bet savai sirdij tuvu darbu veic Rundāles pilī, kur augustā sākusi strādāt par restauratori.
Ap vārdiem “kultūrvēsturisku pieminekļu restaurācija” virmo neliela noslēpuma migliņa. Kā atdzimst un tiek glābtas senas, vērtīgas lietas? Kas ir restaurators – amatnieks, mākslas eksperts, mākslinieks vai varbūt burvis? Laura ar lielu cieņu izturas pret pienākumiem. Kā uz sava veida templi viņa nāk uz darbu un ieliek tajā sirdi un dvēseli.
Ko tu domā par restauratora profesiju? Vai jūti sava darba vērtību?
– Es sevi drīzāk sauktu par restauratora mācekli, jo šo profesiju apgūt var, tikai uzkrājot pieredzi. Nelielas restauratora iemaņas apguvu, strādājot Rīgā ar dažādiem projektiem, diemžēl neprofesionāli, jo svarīgākais bija “smuks” rezultāts. Nebija nozīmes, vai saglabāts vecais. Sākot strādāt pilī, man bija milzīgs lepnums un prieks par šo darbu. Rundāles pils taču ir vislielākais un daiļākais objekts mūsu valstī. Es jūtu tā vērtību, jo tas paliek vēsturē. Restauratora profesija ir arī pētniecība, tā ir neizsmeļama. Tas ir kā medicīnā, arī restauratoram jāuzstāda diagnoze un jāizvēlas pareizā “ārstēšanas” metode.
Kurā pils telpā pašlaik rit tavs darbs?
– Tagad strādāju bibliotēkā. Manā rūpju lokā ir griestu gleznojumi. Veicot šādu darbu, jau domāju par nākamo, ko gribētu izbaudīt, atklājot vēstures liecības.
Labprāt piedalītos arheoloģiskajos izrakumos. Pieļauju, ka tas arī ir tāds pārsteigums – tu rocies, rocies it kā pilnīgi nezināmā vietā. Zeme un zāle tāda pati kā citur, bet tad pēkšņi atsedz kādu zemes slāni un kaut ko atrodi. Tāpat ir arī šeit, piemēram, griestu ielocē, ir kaut kas vairākām kārtām pārkrāsots pāri. Tad pamazām pa vienai kārtai ņem nost, maziem mazītiņiem gabaliņiem, līdz apakšā ieraugi bildi. Tas ir neaprakstāms pārsteiguma mirklis.
Tāpēc vien ir interesanti, un, protams, tiek apgūta šī darba tehniskā puse. Vienlaikus tas ir ļoti ilgs process. Brīžiem es pat nespēju tam noticēt. Ir veikti aprēķini – ja strādātu viens restaurators, lai atjaunotu šos griestus būtu vajadzīgi 28 gadi. Pašlaik to dara četri cilvēki.
Vai bieži aizdomājies par pils dzīvi senatnē?
– Uzturoties pilī, nevar nedomāt par tās kādreizējo iemītnieku dzīvi šajās telpās. Patiesībā tā ir nereāla sajūta, jo grūti saprast, kā tas varētu būt un kā viss pils ansamblis funkcionē. Telpu ir tik ļoti daudz, ka jādomā, kādēļ tā.
Tajā pašā laikā mani kā Dvīni pēc horoskopa, izjūtot divas dabas, fascinē pārģērbšanās, pompozas lietas. Iztēlojos, ka pilī tas varētu būt fantastiski, visi saposušies, deguni gaisā un līksmojas savā garā.
Vai pils apkārtne sniedz kādu artavu tavās izjūtās?
– Darbus veicu augstu pie griestiem. Esmu vienīgā, kas iekārtojusies tā, lai varētu strādāt sēdus. Caur lielajiem logiem paveras skats uz pils parku, kurā var veldzēties noskaņās un baudīt tā radīto burvību. Mana priekšrocība ir arī tā, ka, dzīvojot pie vecākiem Baltajā mājā, es katru mīļu brīdi varu izstaigāt parku, vērojot krāšņo rudeni, skatot ziedošās tulpju grēdas pavasarī, kā arī ziemā gremdējoties dziļajā klusumā.
Kā jūties pedagoģes lomā? Vai šī paaudze atšķiras no tās, kad pati vēl biji Mākslas skolas audzēkne?
– Man ir prieks, ka es bez pedagoģiskās izglītības varu saprasties ar bērniem un visai labi tikt galā ar visiem pienākumiem. Ar pedagoģiskām prasmēm jau saskāros, vadot organizācijas “Imka Rīga” nometnes. Pašlaik Mākslas skolā ceturtajam kursam pasniedzu kompozīciju, bet mazajiem bērniem sagatavošanā – keramikas nodarbības.
Runājot par atmiņām, ir dīvaini, ka man jau šādā vecumā ir jāsaka frāze – kad es augu, zāle bija zaļāka… Patiešām tajā laikā Mākslas skola bija vieta, kur pavisam cita pasaule. vide, kurā mēs augām un bijām laimīgi, šodien ir attālināta un sveša. Tagad bērni ieskrien aiz pienākuma, nedaudz aiz patikšanas un aizskrien. Es arī viņus saprotu, ka ir grūti tik ilgi mācīties, taču arī mēs gluži tāpat izglītojāmies. Notikusi paaudžu maiņa, un kas zina, kāda vēl būs nākamā.
Paralēli darbam un mācībām esi arī valdes locekle jauniešu organizācijā “Imka Rīga”. Kādi ir tās mērķi?
– “Imka Rīga” ir jauniešu organizācija, kas ir divu starptautisku organizāciju YMCA (Young Men Christian Asociation) un YWCA (Young Women Christian Asociation) dalīborganizācija Latvijā. visus šos gadus tā centusies attīstīt jaunatnes darbu, kas skar posmu starp skolu un ģimeni.
Organizācijas misija ir vispusīgi pilnveidot personību, nostiprināt kristīgas vērtības un strādāt sabiedrības labā. Mēs strādājam ikvienam jaunietim, nav svarīgi, vai viņš ir kristietis vai nav, galvenais, lai viņš attīstītos un būtu labs cilvēks un labs sabiedrības loceklis. Pašlaik man ir iestājies pārdomu periods, kad rūpīgi apsveru savu vietu organizācijā.
Darbojies kristīgā organizācijā. Vai pati tici Dievam?
– Man ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu. Arīdzan es sāku domāt par tādu globālu skatījumu uz dzīvi. Vairāk vai mazāk mēs dzīvojam kristīgā sabiedrībā, kas liktu atbildēt ar jā. Es agrāk biju kristiete. Kristieši nesaprastu šādu teikuma uzbūvi. Viņi teiktu – tātad tu nebiji kristiete. Es tā nedomāju. Es teiktu “aplauzos” un pārdzīvoju. Tagad neuzdrīkstos sevi pieskaitīt pie kādas konfesijas. Es ticu, ka ir kaut kas spēcīgāks par mums, kas ietekmē. Negribētu to nosaukt pat par augstāku spēku. Tā varētu būt gluži vienkārši daba.
Vai ir kāds sapnis, kas pašlaik nodarbina tavu prātu?
– Mans lielais sapnis ir nākamgad braukt uz Nepālu. Mani ļoti saista Āzija. Nepāla ir ļoti īpatnēja zeme un ģeoloģiskā ziņā pat unikāla. Kāds mans paziņa pērn bija Nepālā un savu pieredzi nodeva man. Turp domāju doties nelielā bariņā, jo būtībā esmu kompānijas cilvēks. Nespētu aizbraukt viena, jo man ir vajadzīgs kāds blakus, ar ko dalīties savos priekos.
Trūkst arī aktīvas izklaides, bet tai pašlaik vajadzīgi milzīgi līdzekļi. Man sirdij tuvs ir viss, kas saistīts ar aktivitātēm dabā, tātad gaisā, ūdenī, virs zemes un citām. Man patiktu, ja ar to varētu nodarboties un vēl piedevām tādējādi arī pelnīt naudu. Piemēram, es kādreiz varētu izmācīties par laivu, niršanas vai slēpošanas instruktori. Vēl man ir sapnis uztaisīt kleķa māju mežā vai bunkuru un to izmantot, vadot savas nometnes.
***
Viedokļi
– Marta Liepa, Bauskas mākslas skolas ceturtā kursa audzēkne: “Laba skolotāja, prot piesaistīt uzmanību.”
– Krista Sondore, Bauskas mākslas skolas ceturtā kursa audzēkne: “Atraktīva pasniedzēja.”
– Olita Dzelzkalēja, mākslas pedagoģe, restauratore: “Laura ir ļoti aktīva un enerģiska meitene. Ideju pārbagāta, droša un neatlaidīga.
