Pērn Sibīrijas Kurzemes Ozolainē dzirdēju kādu stāstu.
Pērn Sibīrijas Kurzemes Ozolainē dzirdēju kādu stāstu. Taigā tas noticis pēc Pirmā pasaules un Krievijas pilsoņu kara, kad padomju vara Krievzemē bija sasniegusi arī attālās vietas.
Kurzemes Ozolaines un citu tagadējo ciemu apkaimes zemniekiem deva rīkojumu savākt mantas un pārcelties uz vietām, kur bija paredzēts izveidot kolhozu centrus. Augšbebriniece Ermīne Muceniece man stāstīja, ka visi latvieši to negribēja darīt, tāpēc no rajona ieradās “polnomočenijs” (pilnvarotais – K. S.) Morozovs. Viņš rājās. Viens no nepakļāvīgajiem bija zemnieks Driķis. Viņa pēcteči tagad dzīvo Kurzemes Ozolainē, Augšbebros, Jegorovkā un rajona centrā Tarā.
Driķa saimes vīrieši bija ļoti spēcīgi. Reiz zirgs iestidzis ar vezumu dubļos, vecais saimnieks izjūdzis to un pats stājies viņa vietā. Driķi dzīvojuši pārticīgi. Viņu mājas bijušas pamatīgas un plašas. Arī nabagi aicināti iekšā. Tur nespējniekus paēdināja un izguldīja pirms nākamās dienas ceļa, teica viens no Driķa tuviem pēctečiem Andrejs Altinkovičs no Kurzemes Ozolaines.
Padomēm negāja viegli. Vietējie negribēja pakļauties jaunajai kārtībai. Turpretim nākamajai iekārtai agresijas pietika pārpārēm, pārspēks bija nesamērojams. Likumsakarīgi, ka daudzas saimes palika bez ģimenes galvas. Viņus nereti pēdējo reizi redzēja aizvedam ar tautā saukto “voronok” (“krauklītis” jeb pie mums “melnā berta” – K. S.).
Kādā no reizēm, kad Morozovs bija atbraucis pie zemniekiem, viņš “piesējās” Driķim, sacīja Ermīnes tante. Pēc saieta Morozovu un Jaunlodziņu – jaunās varas pārstāvjus – atrada nošautus. Aizdomās turēja Driķi.
Citi savācās dzīvei ciemā. Sākumā zem viena jumta šaurībā un saspiestībā nācās uzturēties kopā vairākām ģimenēm. Divas vai vairākas saimnieces gatavoja maltītes utt. Gāja laiks, kamēr līdz jaunizveidotam ciemam atvilka pārējās dzīvojamās un saimniecības ēkas vai uzcēla jaunus atsevišķus mājokļus. Uzspiestā kopā dzīvošana ļaudis darīja uztrauktus. Rīvēšanās cilvēkos, kas līdz tam saimniekoja atsevišķi un neatkarīgi, radīja nemieru, atklātas, slēptas, lielas un mazas nesaskaņas. Šo laiku izdzīvojušie saviem bērniem un mazbērniem, kas tagad jau paši kļuvuši par vecvecākiem, raksturojuši kā pašu grūtāko.
Turpretim Driķis, pa varītēm aizvedot līdzi sev deviņgadīgo dēlu un paņemot bisi, aizgāja mežā. Viņi tur izrakuši slepenu bunkuru. Kad tas atklāts, spītnieki ielenkti un sākusies apšaude. Kad jaunās varas pārstāvjiem aptrūkušās patronas, vecais Driķis izlīdis no zemnīcas un pretiniekus aicinājis uz tēju. No viņu spēka baidījās, sacīja Anna Altinkoviča no Kurzemes Ozolaines. “Viens “kukuruzņiks” pārlidojis pār šejieni, un to pašu notriecis Driķis,” smējās A. Altinkovičs.
Vecākā Driķa pretestība beidzās pēc deviņiem gadiem. Mežinieki slepeni gāja uz ciemu pēc maizes pie vecākā Driķa māsas meitas. Pirms tam sievietei lika izvēlēties – vai nu viņa ar saimi, vai… Pirtī gaidīja slēpnī patvērušies vīri.
Tā stāsts beidzās. Jaunākais Driķis palika dzīvs, viņš vēlāk it kā manīts Omskas cirkā kā spēkavīrs. Driķa uzticību latviskajai dzīvesziņai atceras tālajos latviešu ciemos Sibīrijā. Cik daudz mēs šeit, paši savās mājās, pirkšanas/pārdošanas laikmetā tai sekojam?
