Nesen izlasīju Kristīnes Matīsas grāmatu «Vecās labās…», kurā autore atklāj 50 labāko latviešu filmu tapšanas vēsturi.
Nesen izlasīju Kristīnes Matīsas grāmatu “Vecās labās…”, kurā autore atklāj 50 labāko latviešu filmu tapšanas vēsturi. Šis darbs uztverams kā loģisks papildinājums pirms kāda laika iznākušajam enciklopēdiskajam izdevumam “365 Dienas filmas” par pasaules kinošedevriem, ko veidojuši Latvijas autoritatīvākie kinokritiķi Dita Rietuma un Normunds Naumanis. Viņu sarakstā iekļautas arī vairākas latviešu filmas, kuras ir arī Kristīnes Matīsas grāmatā. Abas šīs grāmatas, lieliski papildinot viena otru, rada priekšstatu par kinomākslu un Latvijas vietu tajā.
Autore ievadā atzīst, ka filmu izvēle bijusi visai subjektīva. Ne visas darbā iekļautās kinolentes ir mākslinieciski augstvērtīgas, lasītājam varētu būt cits viedoklis par uzmanības vērtajām latviešu filmām. Lielākā daļa grāmatā iekļauto darbu ir padomju laikos Rīgas kinostudijā tapušās, un nav nevienas jaunākajos laikos plašu rezonansi izraisījušas lentes (ne Jāņa Streiča “Likteņdzirnas”, ne “Baiga vasara” un citas). Autore atzīmējusi tās piecdesmit, kuras, viņasprāt, nesušas lielāko ieguldījumu viena vai otra filmu žanra attīstībā Latvijā vai kā citādi bijušas nozīmīgas (pirmā bērnu filma, pirmā filma ar ārzemju aktieru piedalīšanos, pirmā ārpus paviljona uzņemtā utt.).
Arī šajā darbā, līdzīgi kā Rietumas un Naumaņa sastādītajā, man bija vairāki atklājumi. Piemēram, agrāk neskatītas fotogrāfijas. Matīsas grāmatā tā ir nekad agrāk neredzēta Imanta Kalniņa un Viktora Kalniņa (Vika) kopbilde, kurā labi redzama brāļu vizuālā līdzība. Protams, daudz atklājumu arī filmu tapšanas aizkulisēs, kaut, šķiet, vismaz par izcilāko latviešu kinolenšu tapšanu dzirdēts un lasīts jau tik daudz, īpaši pēdējā laikā, atzīmējot dažādu mūsu šedevru (“Vella kalpi”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” u. c.) jubilejas. Man bija atklājums, ka filmā “Dāvana vientuļai sievietei” par konsultantu bija norīkots izcilo padomju komēdiju “Briljanta roka”, “Šurika piedzīvojumi” režisors Leonīds Gaidajs.
Visinteresantākais ir šajā darbā iekļautie citāti no māksliniecisko padomju sēžu protokoliem. Tas ir aizraujoši, zinot filmas turpmāko likteni, izlasīt, ko par kinolenti, režisora darbu, aktieriem domāja citi režisori, rakstnieki un citi šajās padomju laikiem obligātajās institūcijās iekļautie. No mūsdienu skatpunkta liela daļa pausto viedokļu šķiet muļķīgi un absurdi, taču tie vedina izdarīt daudz interesantu un asprātīgu secinājumu. Piemēram, ka nereti tieši kolēģi un citi radošo profesiju pārstāvji bijuši visnežēlīgākie savos vērtējumos. Vai tā ir skaudība vai vēlme izpatikt no mākslas neko nesaprotošai priekšniecībai, vai objektīvs kolēģa vērtējums – par to katrs lasītājs var spriest pats. Nākas atzīt, ka bieži vairāk “piekasījās” vietējie kontrolētāji, nevis Maskava. Jebkurā gadījumā šie teksti ir lieliska laikmeta liecība.
Ir interesanti pirms attiecīgas kinolentes noskatīšanās atvērt grāmatu un palasīt aprakstu par to. Tas ļauj vienu vai otru labi zināmu filmu skatīties ar citām acīm.
