Mantojumā no vectēva man palikusi sapiera salokāmā lāpstiņa. To viņš atradis pļavā pie upes, kad fronte bija atkāpusies.
Mantojumā no vectēva man palikusi sapiera salokāmā lāpstiņa. To viņš atradis pļavā pie upes, kad fronte bija atkāpusies.
Lāpsta joprojām kalpo, un, paņemot to rokās, ir jādomā par nezināmo Otrā pasaules kara cīnītāju, kurš ierakumu nepaguva izrakt. Arī viņu kāds gaidīja mājās. Šajā kareivja darbarīkā ir vairāk piemiņas nekā būtu krustā uz kapa.
Glabāju vecā drukā iespiesto vecmāmiņas Dziesmu grāmatu un viegli atrodu mīļākās meldijas, jo pie tām ieliktas papīra lapiņas – lai vieglāk uzšķirt. Viņas roku rakstīti svētie vārdi dēlam bija klāt karā, gūsta laikā un atgriežoties mājās. Papīrs sadzeltējis, locījuma vietās izdilis, bet vārdi salasāmi. Lepojos ar fotogrāfiju, kurā esmu pavisam jauna. Mēs ar mammuku esam nobildētas manas dzīves otrajā dienā Bauskas slimnīcas dzemdību nodaļā, gluži kā tagad tas notiek.
Šīm atmiņām pievienojušās abu manu meitu zīdaiņa cepurītes, pirmās matu sprogas un salāpītās pastaliņas, kas Dziesmu svētku garajā gājienā cauri Rīgai izdila gluži cauras. Kas tas bija par fantastisku laiku! Atceros, ka leģendārajā Daugavmalas manifestācijā retajam izdevās nodziedāt “Dievs, svētī Latviju!”, jo kamols kaklā slāpēja balsi asarās. Pēc tam nekad vairs tā nav bijis.
Anda Līce raksta: “Viss sākas ar karogu, ko tu sevī uzvelc. Tā ir brīnišķīga sajūta, kad tavs iekšējais karogs ir tādā pat krāsā kā ārējais.”
Savulaik man ir nācies mācīties no galvas kompartijas politbiroja locekļu un kosmonautu uzvārdus, vajadzēja atcerēties kongresu programmas, rezolūcijas, dzeju par Staļinu, Ļeņinu un ko tik vēl ne. Par laimi, galva no šīm zināšanām atbrīvojusies tikpat viegli kā ieguva.
Daudz vairāk par faktiem, kas vēstures grāmatā bija jāiemācās no “tās līdz tai” lappusei, uzrunā lietas, kas ir aizgājušo gadu liecinieces. Ar šīm rindām gribu teikt, ka mūsu vēsture esam mēs paši. Tāpēc priecājos par skolām, kur vēstures muzejos ir skolēnu pierakstīti savas ģimenes veco ļaužu dzīvesstāsti. Dzīvās vēstures liecības vāc arī bibliotēkas pagastos.
Nezinām, ko darīja mūsu vecvecvectēvs 1905. gada nemieru laikā? Acīmredzot viņam nebija, kam to izstāstīt. Vai ir bijis vaļas klausīties? Vajadzēja iet karā, līdumi jāplēš, vagas jādzen, lini jāvērpj, un stellēs jāsēž, labība jākuļ, bērni jāaudzina. simtiem un tūkstošiem darbu mūs ir atveduši līdz šodienai un līdz rītdienai.
Tāpēc, lūdzu, runājiet ar saviem tuviniekiem, kamēr viņi jums vēl ir! Atrodiet tam laiku, lai viņi neaiziet mūžībā kopā ar saviem stāstiem – neizteiktiem un nepierakstītiem. Stāstiet tos tālāk – bērniem un mazbērniem! Tās ir saknes, kuras dod spēku lapām un ziediem. Bez saknēm mēs neesam nekas.
