Gaist miglas vāli, rīta saulstaru kliedēti. Bet tumšais mākonis liedz skatu zilgmei – plašumam. Tu, visu Varenais, man, lūdzu, pasaki, kāpēc ļauj ēnai klāties pāri zemes krāšņumam?
Gaist miglas vāli, rīta saulstaru kliedēti. Bet tumšais mākonis liedz skatu zilgmei – plašumam. Tu, visu Varenais, man, lūdzu, pasaki, kāpēc ļauj ēnai klāties pāri zemes krāšņumam?
Vai mūsu tautai nepietiek ar pagājušiem gadiem, kur ciešanu un sāpju traukā tika ieliets tik daudz asaru?
Saki, Varenais, vai žēl Tev nava Laimdotas un Staburadzes? Tās noslēptas ir tagad pagātnē un tumšā ūdens kapā. Lai krēsla Staburadzi klāj, tak viņas dzidrās asaras – tās mūžam mirdzēs. Un varbūt Lāčplēsis tās kādreiz atkal pacels dienas gaismā?
Saki, Varenais, atnākuši atkal jauni laiki, vai atnāks arī jauni, stipri Lāčplēši? Un, kā jau laika gaitā bijis, radīsies ar’ mošķi, kangari, ar kuriem cīnīties nāks varonīgie latvju strēlnieki?
Lai paliek pagātne tur, mūsu siržu dzīlēs, jo mūžam dzīvos tas, kurš savu tautu mīlēs. Katrs neies tur, kur ragainais uz krustojuma ceļu rāda, bet izlems pats, kur pareizā, kur gaišā taka.
Varbūt, Varenais, Tu arī ceļiniekam palīdzēsi, ja tumsā, miglā nomaldīties gadīsies?
Vai tā būs, tad saki arī man to. Tikai gaišā dienas laikā nemelo. Ņem dzīves grāmatu un biežāk pārlapo. Kas labs un noderīgs, to paturi tad sev. Kas liekas nederīgs, lieks – nosvītro!
Saki, lūdzu, vai tā būs?
