Daudz dziesmu dziedāts Dzimtenei un Tev, Tu zaļā Zemgale, ar manām tēva mājām!
Daudz dziesmu dziedāts Dzimtenei un Tev,
Tu zaļā Zemgale, ar manām tēva mājām!
Dažus mīļus vārdus atļauj sūtīt sev,
Kad tālums šķir un tevi aizsniegt nevar kājām.
Atmiņas kā gāju putni apkārt trauc
Un vienmēr projām klīst uz tālo saules zemi,
Tu, Zemgalīte dārgā, – tikai sauc,
Man neliedz mājas, atgriešanās ceļu lemi.
Vienmēr redzu – tavas zaļās druvas līkst,
Daudz saules staro pāri Lielupei un siliem,
Kā ābeles un ķirši ziedos slīgst,
Peld balti mākoņi pa debesdārziem ziliem.
Grimst rītos miglas gari un rasa mirdz
Kā asaras, ko aizklīdušie raud par Tevi,
Un sēro svešā malā tiem noskumusī sirds.
Tev, dārgā Zemgale, tie vienmēr ziedos sevi.
Teic, kādu upuri lai es Tev dodu?
Kādu solījumu lai Tev, Zemgalīte, tur?
Šos vārdus vienīgos es pateikt protu:
Zemes dārgākas par Tevi vēl man nav nekur!
Kaut svešumā ir puķu daudz un rožu,
Viss nieks pret dadža lapu, Zemgale, kas Tava!
Kaut svešumā es gūtu sauli spožu,
Man gaišākas par Tavu, Zemgale, tur nava!
Igaunijā 1947. gada 20. septembrī
