***

Katra diena, kas atnāk, ir mana mīļotā, katrs putns, kas aizlido, neprasot man, vai es skumšu, salauž ledu manās acīs, un es izraudu pērļu virkni, skropstās sasildītu.

Katra diena, kas atnāk, ir mana mīļotā,
Katrs putns, kas aizlido,
neprasot man, vai es skumšu,
Salauž ledu manās acīs, un es izraudu
Pērļu virkni, skropstās sasildītu.
Atkal nevaru noturēt to mīlu, ko
Dievs man sūta.
Aizveras durvis uz rudenī
kaistošu sirdi –
Nevaru, negribu samīt ar kājām
krāsu paklāju košo.
No debesīm manā ceļā krīt
dimanta graudi,
Zem zābaku zolēm tie nočirkst:
Kas negodā tēvu un māti, tam
klāsies grūti virs zemes.