Mūsdienās uztvert zemi kā cilvēka mājas ir daudz grūtāk nekā senatnē.
Mūsdienās uztvert zemi kā cilvēka mājas ir daudz grūtāk nekā senatnē. Pasaule ir kļuvusi sarežģīta, un mēs vairs īsti nezinām, kur ir mājas un kādas tās ir – varbūt liedaga strēle pie Baltijas jūras, viensēta lauku klusumā, vectēva stādīts ābeļdārzs? Iespējams, ka modernajā pasaulē mājas vairs nav konkrēta vieta laikā un telpā, bet domās radīts tēls, kas uzrunā sirdi. Pietiek izdzirdēt pazīstamas valodas skaņas, ieraudzīt ainavas un ielūkoties pretimnācēju sejās, lai atskārstu, ka esi drošībā, siltumā un patvērumā.
Piederības izjūta
Māju izjūta nekad nemēdz būt vispārināta. Katram cilvēkam tā ir konkrēta un individuāla. Apgalvojums “Latvija ir mūsu mājas” nav tukši vārdi, jo katrs, lietojot šo frāzi, tajā ietver atšķirīgus tēlus un asociācijas, domājot par dzimteni vai valsti, kurā ir iegūta māju izjūta. Ungāru rakstnieks Šandors Mārai ir teicis: “Dzimtene ir liktenis, arī personīgs… Kurš mīl valsti, tas mīl kādu vērtību. Kurš mīl dzimteni, tas mīl likteni…”
Sarunā par dzimteni, valsti, piederību un māju izjūtu “Bauskas Dzīve” aicināja piedalīties četrus dažādu tautību un vecumu mūsu rajona iedzīvotājus. Visiem tika uzdoti vienādi jautājumi. Patīkamākais pārsteigums bija aptaujāto atklātība, patiesa vēlme iedziļināties problēmās un tolerance, kas vispārējā negatīvismā bieži vien paliek neievērota.
Atmiņu nemainīgums
“Dzimtene ir vieta, kur esmu piedzimusi, kur man ir veidojušās emocionālas un radnieciskas saiknes. Toties valsts ir vieta, kas atšķiras pēc dažādu pazīmju kopuma – teritorijas, politiskās iekārtas, valodas, tradīcijām un vēl daudzām citām lietām,” spriež Tatjana Marčenkova.
Viņas formulējumam piekrīt Ediks Barojans, kurš Latvijā dzīvo kopš 1981. gada un ir ieguvis valsts pilsonību. Edikam dzimtenes izjūta ir saistīta ar bērnības pirmajām atmiņām: “Domājot par Armēniju, vispirms atceros vecākus, radiniekus, iztēlē redzu mūsu māju un kalnu ainavu. Domās pēc tā visa es ilgojos. Cilvēks var dzīvot jebkurā valstī, bet dzimtenes tēls viņa zemapziņā saglabāsies vienmēr un nekad nemainīsies. Tieši atmiņu noturīgums ir māju izjūtas īpašs raksturotājs. Aizbraucot uz Armēniju, es neviļus meklēju to, kas ir bijis, bet neatrodu. Ir saglabājusies tikai ainava, koki izauguši lielāki – vairs nekā cita. Atgriezties laikā nav iespējams.”
Taisijas Auziņas dzimtenes izjūta saistās ar Latviju, kur ir piedzimušas viņas meitas un mazbērni. “No Ukrainas es aizbraucu, būdama ļoti jauna, jo apprecējos ar latvieti. Drīz vien mēs devāmies strādāt uz Sibīriju, tad atgriezāmies vīra dzimtajā vietā. Ar Latviju emocionāli esmu saistīta daudz ciešāk nekā ar Ukrainu. Tomēr atzīšos – jo vecāka kļūstu, jo biežāk neviļus domāju par dzimteni, bet maniem atmiņu tēliem nav konkrēta veidola – tikai dzimtas sakņu izjūta. Tur ir vecāku kapi, radinieki,” pārdomās dalās iecavniece.
Ģimene, valoda un tradīcijas
Savu piederību Latvijai Tatjana Marčenkova izjūt vēsturiski un emocionāli. Viņas uztverē liela nozīme ir valsts vēsturei, dabai, tautas tradīcijām, kuru vidū īpaši tiek akcentēti Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. Tikai tad, ja cilvēks par dzīvesvietu izvēlas valsti, kurā ir labvēlīgāka ekonomiskā situācija, var runāt par pragmatisku motīvu ietekmi uz piederības izjūtu, uzskata Tatjana.
Toties Ediks Barojans atzīst: “Man nav nekādu sakāpinātu emociju par identitāti. Esmu šīs valsts pilsonis, mana ģimene dzīvo Latvijā, un nekādai citai vietai nevaru justies piederīgs. Esmu gatavs par šo valsti pastāvēt, ja tas izrādīsies nepieciešams.”
Pēc Taisijas Auziņas domām, diskusijas par piederību ir filosofu un politiķu prioritāte. Viņa atklāj: “Es nemēdzu nodoties vispārīgiem prātojumiem par valsti. Videi, kurā dzīvoju tik ilgi, jūtos pilnībā piederīga. Patiesībā šeit nekad neesmu jutusies kā svešiniece, lai gan tagad man šķiet, ka pavērsiens notika, kad biju iemācījusies latviešu valodu un apkārtējie uzreiz mani sāka uzskatīt par savējo. Ne velti teic, ka valodai ir milzīga nozīme. Tā nav tikai teorija, jo esmu par to pārliecinājusies savā pieredzē. Bieži pieķeru sevi domājam tikai latviski, lai gan grāmatas lasu gan ukraiņu, gan krievu valodā. Arī manu paziņu lokā Iecavā un citviet ir latvieši, krievi, lietuvieši.”
Edgars Zālītis ārpus Latvijas un pat Rīgā nejūtas tā kā savā dzimtajā vietā – Vecumniekos –, ar ko ir emocionāli cieši saistīts. Piederības apziņu viņam izraisa arī valsts karogs: “Esmu liels hokeja fans un, vērojot mačus, kad skatītāju rindās plīvo Latvijas karogs, jūtos viens no daudziem, kam šis simbols ir ļoti svarīgs.”
Pārmaiņas un “bremzes”
Visvairāk Tatjanu Marčenkovu sāpina valsts attieksme pret vecākiem cilvēkiem un bērniem, bet Taisijai Auziņai satriecoša šķiet vispārējā nabadzība, īpaši inteliģentu pensionāru nožēlojamā situācija. Taisija min piemēru: “Kad mums bija ģimenes dārziņš, dažreiz es un vīrs Iecavas tirgū pārdevām dārzeņus, jo pašiem tik daudz nevajadzēja. Es jutos briesmīgi, kad kārtīgi ģērbta, veca, inteliģenta sieviete bikli lūdza, vai drīkst paņemt kāposta lapiņu un kādu dārzeni par velti. Tie ir cilvēki, kuri neprot lauzties ar elkoņiem pa dzīvi. Man ir bezgala skumji, ka valsts viņus pilnīgi ignorē.”
Ediku Barojanu, kura ģimene līdz 2005. gadam ir mitusi ārpus pilsētas, uztrauc nevērība pret laukos dzīvojošo interesēm. Trūkst darbavietu, sadzīves apstākļi kādreizējos apdzīvotos centros ir nožēlojami, mazo uzņēmumu attīstība ir problemātiska, tādēļ cilvēki ir zaudējuši jelkādu motivāciju dzīvot laukos.
Sarunā iesaistītie ir vienisprātis, ka valsts izaugsmē ir acīmredzamas arī pozitīvas tendences. Taisija Auziņa min jaunatnes plašās iespējas iegūt izglītību ārpus Latvijas, bet Tatjana Marčenkova uzskata, ka relatīvi īsā laika posmā Latvija ir pārtapusi par eiropeisku valsti. Arī fakts, ka mūsu politiķi daudz nopietnāk ir pievērsušies izglītības, kultūras un sociāliem jautājumiem, viņasprāt, ir attiecīgi jānovērtē. “Vismaz ārēji izskatās, ka cilvēki valstī kopumā ir sākuši dzīvot labāk,” uzskata Tatjana. Kategoriskāks ir Edgars Zālītis: “Pozitīvas pārmaiņas, manuprāt, ir vērojamas tikai tehnoloģiju ieviešanas jomā.”
Provocējoši faktori
Naidīgu attieksmi pret sevi Ediks Barojans un Taisija Auziņa nav izjutuši. Iecavniece gan atceras epizodi, kad latviski nepareizi izrunātu vārdu dēļ savulaik ir saņēmusi nicīgas piezīmes. “Ja pret mani ir slikti izturējies kāds nesmalkjūtīgs cilvēks, man nav nekāda pamata apgalvot, ka Latvijas valsts ir naidīgi noskaņota pret cittautiešiem. Dieva priekšā visu tautību un rasu cilvēki ir vienādi,” kristietes pārliecību pauž Taisija Auziņa.
Tatjana Marčenkova, analizējot sabiedrībā notiekošos procesus, konstatē: “Minoritāšu protestus, manuprāt, izraisa sabiedrības lielākās daļas nepietiekams materiālais nodrošinājums un vājš sociālās aizsardzības līmenis. Ļoti bieži neapmierinātību provocē valsts augstāko politiķu pirmsvēlēšanu “spēles” un intrigas.
Lai gan Latvijas pilsonību esmu ieguvusi ārpus kārtas, man joprojām ir antipātijas pret amatpersonām, kuras izdomājušas pilsonības iegūšanas nepatīkamo procedūru. Kādēļ man, sievietei, kura dzimusi un mācījusies Latvijā, vajadzēja kārtot valsts vēstures eksāmenu tādā līmenī, kāds tiek prasīts no zinātniekiem? Pašlaik pilsonības iegūšanas process ir ievērojami atvieglots, tomēr manā sirdī ir saglabājušies nejauki “nosēdumi”.”
Nākotnes prognozes
Vēl pirms gada Edgars Zālītis nevarētu atbildēt uz jautājumu, kas viņu sāpina valsts attieksmē pret cilvēkiem, bet, sākot strādāt, viņš jau ir paguvis piedzīvot vilšanos daudzu valstī nesakārtotu jautājumu dēļ. Edgars argumentē savu viedokli: “Kopš vasaras strādāju akciju sabiedrībā “Rīgas jūras līnija” uz pasažieru prāmja “Baltic Kristina”, kas kursēja maršrutā Rīga–Stokholma. Bez iepriekšēja brīdinājuma 15. oktobrī prāmis kārtējā reisā no Rīgas neizbrauca, taču neviena amatpersona apkalpei un darbiniekiem nesniedza paskaidrojumus par radušos situāciju. Nesen tiesa atzina a/s “Rīgas jūras līnija” maksātnespēju, bet visa apkalpe, arī es, joprojām atrodamies uz kuģa un gaidām, kad uzņēmums izmaksās algas par septembri, oktobri, atlaišanas pabalstus. Darba līgumi joprojām ir spēkā. Šāda nevērība ārkārtīgi sāpina, ir kauns no citām valstīm, ka cilvēki Latvijā tiek uzskatīti par bezvērtīgiem. Ļoti gribētos, lai turpmāk daudz vairāk tiktu domāts par tiem, kas šo valsti veido.”
Latvijas nākotnes virzību Ediks Barojans saskata tikai Eiropas Savienības kontekstā, neaizmirstot arī mentāli tuvās Skandināvijas pieredzi. “ASV modelis Latvijai vispār neder, bet Austrumu virzienā mēs varam fokusēt ekonomiskās intereses,” ir pārliecināts baušķenieks. Gluži pretējas ir Edgara Zālīša domas: “Tikai orientējoties uz ASV nostādnēm daudzos jautājumos, Latvija piedzīvotu veiksmīgāku attīstību nākotnē, jo ASV ir ekonomiski spēcīgākā valsts pasaulē.” Vidusceļu piedāvā Tatjana Marčenkova, norādot, ka Latvijai būtu jāpārņem labākais, kas uzkrāts vecās Eiropas valstīs un ASV, bet Taisija Auziņa domā: “Valstij, mierīgi sadzīvojot ar visiem kaimiņiem, tomēr vajadzētu izvēlēties vēsturiskajai pieredzei un tautas mentalitātei piemērotu attīstības ceļu. Nav labi mētāties no vienas galējības citā. Padomju laikā Latvija kļuva krievvalodīga, bet tagad esam angliskojušies.”
***
Dzimtene un valsts
Sarunas dalībniekiem uzdotie jautājumi:
– Dzimtene un valsts. Ar ko šie jēdzieni atšķiras viens no otra? Varbūt jūsu izjūtās tie ir vienoti?
– Kā, jūsuprāt, izpaužas piederība valstij – vēsturiski, ekonomiski, emocionāli?
– Kādas pozitīvas pārmaiņas 15 gadu laikā esat izjutuši Latvijas izaugsmē? Kas jūs visvairāk ir sāpinājis, domājot par valsti?
– Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā laiku pa laikam dzirdami protesti par nacionālo minoritāšu tiesību ierobežošanu? Vai paši kādreiz esat izjutuši šādu attieksmi?
– Jūsu piedāvātais Latvijas valsts attīstības modelis nākotnē (orientācija uz Skandināviju, ASV, Eiropas Savienības kopīgām vērtībām).
