Dailes teātrī režisora Dž. Dž. Džilindžera (Džilis) jauniestudējums «Kaligula» pamatīgi bliež pa skatītāju maņām.
Dailes teātrī režisora Dž. Dž. Džilindžera (Džilis) jauniestudējums “Kaligula” pamatīgi bliež pa skatītāju maņām.
Gaisma un tumsa mijas ar ugunsliesmu stabiem, aktieru tērpi fascinē un dažbrīd pat šokē, skaņu efekti rada Lielajā zālē aizvēsturisku senās Romas varenuma iespaidu. Biļetes uz izrādēm ir izpārdotas, zālē aizņemtas visas papildvietas, pēc pirmā cēliena skatītāju rindas tukšākas nepaliek, kā tas nereti gadās citos iestudējumos. Taču dažbrīd publikā viens otrs, šķiet, apmulsumā uzdod sev jautājumu – kāpēc man tas viss jāskatās?
Izrāde pārsteidz
Iestudējums ir īsti Džiļa stilā – efektu pārpilnība, visatļautība tekstos un kostīmos, provocējošas mizanscēnas. Kaligula rīko svētku mielastu, kurā jāierodas visiem senatoriem. Viņiem vēlēts būt jautriem, smaidīt un apjūsmot katru dižā imperatora izrīcību.
Viesību pārsteigums – īpašs Kaligulas sarūpēts mielasts: zālē iestumj senatora Lepīdija dēla līķi – ceptu un labi apbrūninātu, patīkamas, kraukšķīgas gaļiņas krāsā. Tieši Lepīdijam (Lauris Subatnieks) Kaligula pavēl nogaršot pirmo kumosu. Atteikties nedrīkst, jo bendes stāv turpat, aiz durvīm. Savdabīgs ir arī imperatora sarīkotais dziesmu konkurss, kurā žūrija (protams, tajā ir tikai viens pats Kaligula) netīkamajiem izpildītājiem paredz tikai vienu iespēju – nāvessodu. Skan putniņdeja, lambada, brāļu Ziemeļu “Uzsniga sniedziņš balts”, kuru pārtrauc Kaligulas šāviens, un Oktāvijs (Lauris Dzelzītis) saļimst. Pa skatuvi, paklausot krieviski izkliegtām komandām, maršē pionieri sarkanos kaklautos, vīrieši baltos krūšturos un zili luminiscējošiem, piebriedušiem plastmasas falliem dejo līdz ar balerīnām. Kaligula, tērpies sudrabotā Venēras kostīmā, izpilda R. Paula populāro melodiju “Ne streļaite v piaņista”, piebārstot tekstu ar seksuālām rupjībām.
Taču pats interesantākais, ka, vērojot visu šo “ārprātu”, kā to viens otrs noteikti nosauks, nerodas pliekana pretīguma sajūta. Vairumam no šīm vizuālajām ārišķībām režisors mācējis rast rīcības pamatojumu. Gribas domāt, kāpēc to rāda, kādi ir zemteksti. Tas, manuprāt, šai ekscentriski spilgtajā un piedauzīgajā iestudējumā ir galvenais – rosinājums līdzdomāt, arī ilgi pēc izrādes beigām.
Despots vai nelaimīgais
Domas arvien vairāk pārņem izrādes galvenais varonis. Kas tad īsti bija šis Romas imperators Gajs Cēzars, saukts par Kaligulu (dzīvoja no 12. līdz 41. gadam)? Kaligulas valdīšanas sākumu, kad viņš 25 gadu vecumā stājās nežēlīgā imperatora Tibērija vietā, uzskata par laimīgo laiku sākšanos Romā – jaunais valdnieks šķita taisnīgs un tikumīgs. Taču imperatora apziņā notiek kāds lūzums, un atlikušos trīs gadus viņš vada patoloģisku izvirtību un asiņainu slepkavību varā. Viņa rīcībai bijis raksturīgs teatrālisms, vēlme pārsteigt un izaicināt bailes sastingušajos līdzcilvēkos. Tomēr Kaligulam piemitusi arī kāda cilvēciski skaista vājība – vēlme apskaut Mēnesi, runāties, dalīties ar to, mīlēt šo debess spīdekli.
Dailes teātra iestudējumā viens no režisora uzdevumiem ir likt skatītājiem aizdomāties par Kaligulas likteni. Līdzi just it kā nav iemesla, tomēr pārāk daudz neskaidrību viņa nežēlīgai rīcībai. Džilindžers izrādi piesātina ar citātiem gan no pasaules mūziķu darbiem, gan aizguvumiem no kinofilmām, izrādēm. Tādējādi raibais kokteilis pārvēršas par krāšņu, gana nežēlīgu un tomēr intriģējošu šovu. Režisors savu Albēra Kamī lugas versiju nosaucis par postmodernu drāmu.
Divi Kaligulas
Šis ir viens no iestudējumiem, kuru noteikti būtu jāskatās divas reizes, jo galvenos varoņus spēlē divi aktieri – Ģirts Ķesteris un Gints Grāvelis. Skatoties Ģ. Ķestera tēlojumu, tajā atpazīstami daudzi agrāk redzēti vaibsti, žesti. Viņa ļaunums un nežēlība dažbrīd šķiet pašsaprotami, aktiera dzīves un skatuviskajā pieredzē balstīti. Tāpēc jo lielāka intriga ir redzēt galvenajā lomā Gintu Grāveli, kuram, starp citu, pašlaik ir tikpat gadu, cik viņa varonim Kaligulam, – 25.
“Tās ir divas pilnīgi dažādas izrādes, to jūtam arī mēs, pārējie aktieri,” “Bauskas Dzīvei” stāsta Intars Rešetins, kurš izrādē spēlē Kāsija lomu. “Režisors mums iedeva izrādes modeli, ļaudams katram pašam to izprast un piepildīt,” skaidro Gints Grāvelis. Viņš arī atzīst, ka Kaligulas tēlā centies ietvert vairāk jaunības naivuma, vienlaikus atklājot savu skatījumu uz šodienas problēmām – varaskāri, liekulību un pielīšanu. “Nezinu, kā to uztver skatītāji, bet, piemēram, man izrādes beigās ļoti sāp sirds par Kaligulas nāvi. Manuprāt, viņš kļuva tik ļauns, jo bija nesaprasts, un mira, tā arī savu Mēnesi neapskāvis,” secina Gints Grāvelis.
