Danute Dūra ir jaunā censone no Bauskas rajona, kura savas zināšanas un enerģiju liek lietā, dzīvojot un strādājot Rīgā.
Danute Dūra ir jaunā censone no Bauskas rajona, kura savas zināšanas un enerģiju liek lietā, dzīvojot un strādājot Rīgā. Viņa ir Latvijas Okupācijas muzeja Izglītības programmas vadītāja.
“Kad mācījos pamatskolā Īslīcē, mums bija lielisks vēstures pasniedzējs Gunārs Čonka. Viņš man radīja interesi par vēsturi, kā arī biju pārņemta ar ideju pēc skološanās atgriezties atpakaļ, lai pildītu pienākumu pret savu dzimto pusi. Taču apstākļi nereti sagadās pavisam citādi, nekā ir sapņots vai plānots,” sarunas sākumā par savu pašreizējo darbu un dzīvi galvaspilsētā atzīstas Danute.
1996. gada pavasarī viņa pabeidza Bauskas 1. vidusskolu, Okupācijas muzejā strādā kopš 2000. gada, sākumā darbu apvienojot ar mācībām. Dažus gadus vadījusi nodarbības skolā, taču vairākus pienākumus apvienot kļuvis arvien grūtāk, tāpēc tagad Danute vairumu laika velta darbam muzejā. Izglītības programmā vēstures skolotājiem tiek organizēti semināri, jaunietei nācies vadīt nodarbību pat savai bijušajai vēstures pasniedzējai. Tāpat viņas pienākumos ir gatavot mācību materiālus, organizēt skolēniem konkursus, arī vasaras nometnes. Vēl laiku prasa darbošanās Vēstures skolotāju biedrībā. Pāris reižu mēnesī Danuti var sastapt Rīgas danču klubā, dažreiz arī Vēstures un filosofijas fakultātē rīkotajos filmu vakaros. Brīvs brītiņš jāsameklē lietuviešu valodas studijām, jo Danutes vecāki bija no Lietuvas.
“Laikam jau vēsture ir mans dzīves aicinājums,” nosmej Danute, piebilstot, ka pa šiem gadiem uz lietām un notikumiem viņa arvien biežāk raugās vēstures kontekstā. Tāpēc mūsu tālākā sarunā arī tika skartas dažas šī laika aktualitātes, taču jau profesionāla vēsturnieka skatījumā.
Kāds ir iespaids par skolēniem, kuri ierodas muzejā? Vai viņi zina vēsturi?
– Bērni vēsturi zina tāpat kā citus priekšmetus. Daži pievērsuši uzmanību interesantām detaļām, citi nezina elementāras pamatlietas. Krievu skolēni uz mūsu muzeju nāk maz. Tāda nu ir situācija valstī. Uzskatu, ka pašlaik daļai krievu pedagogu pašiem nepieciešama liela drosme, lai atnāktu un izzinātu mūsu muzeja ekspozīciju, kur nu vēl, lai vestu šurp audzēkņus. Ja ir problēmas izglītības jomā, tad kopumā vēsturi īpaši izcelt nevar.
Vai Latvijas vēsture būtu jāmāca šķirti no pasaules vēstures?
– Vai tas ir vienīgais zināšanu kvalitātes uzlabošanas veids? Tik ļoti šai sabiedrībā radītajā diskusijā jaušama politiska, vēlēšanu gaidās krāsota noskaņa. Turklāt tas notiek tagad, kad beidzot klajā nāk vairāku gadu garumā tapušās vēstures grāmatas, kuras ir faktoloģiski un metodiski interesantas, kurās Latvijas vēsture skatīta kopainā ar notikumiem citviet pasaulē. Vai tagad viss atkal jāpārstrādā? Grāmatu, īpaši vēstures mācīšanai, nav tik viegli izdot.
Kā lielo vēstures notikumu kontekstā vērtē vēl vienu šī laika aktualitāti – latviešu došanos darbā uz ārzemēm?
– Šo un iepriekšējos jautājumus var skatīt arī vistiešākajā saistībā ar 50 padomju okupācijas gadiem. Tie atstājuši ļoti lielu ietekmi mūsu tautas likteņos, cilvēku attiecībās, izpratnē par lietām, to vērtību. Es saprotu šos aizbraucējus, viņu nevēlēšanos gaidīt labākus laikus šeit, jo dzīve taču paiet. Vara ir tik ļoti atsvešinājusies no tautas, ka cilvēki nespēj saskatīt politiķos nedz aizstāvjus, nedz palīgus savu problēmu risināšanā. Neviens jau nav vācis datus par aizbraucējiem, cik, piemēram, viņu vidū ir cilvēku no jauktajām ģimenēm. Arī tas varētu būt viens no prombraukšanas iemesliem. Cilvēki jūtas atsvešināti, lieki, un tad jau vienalga, kur baudīt vientulību, te vai ārzemēs. Tur vismaz par darbu vairāk samaksās.
Nezinu, kādas sekas var radīt darbaspēka aizceļošana, taču var uz šo visu raudzīties skarbi vēsturiskā realitātē. Daudzas tautas gadu tūkstošus ir pastāvējušas, tad izzudušas. Varbūt pašlaik kas līdzīgs notiek arī ar mums. Mēs to negribam, bet tāda ir vēstures gaita.
