Bārbelieši Brigita un Ilgars Krauzes jau vairāk nekā sešus gadus veido fotoalbumu – kolekciju par mūsu valsts dievnamiem.
Bārbelieši Brigita un Ilgars Krauzes jau vairāk nekā sešus gadus veido fotoalbumu – kolekciju par mūsu valsts dievnamiem.
Šajos gados apkopota informācija par aptuveni 500 baznīcām. Šogad vien paspēts būt simt Dieva tempļos. Katrreiz izdzīvotas dažādas sajūtas, kas noglabātas atmiņas atvilktnēs.
Izprāto Polijā
B. Krauze stāsta, ka šī ideja dzimusi, apmeklējot Poliju. Tur ir daudz baznīcu, katrai sava arhitektūra, kas tai piešķir unikālu vērtību. Bārbelieši ievērojuši, ka vairāki dievnami poļu zemē ir nesen būvēti. Pēc šī ceļojuma ģimenei bija daudz kas apspriežams un domājams. Tā kā abiem mīļa un tuva ir pašu zeme, pa kuru diezgan daudz braukāts, Brigita un Ilgars nolēma ķerties pie Latvijas baznīcām. Sākumā apskatīja tikai tās, kas gadījās pa ceļam, bet drīz vien izstrādāja speciālus maršrutus, iezīmējot tos kartē. Informācija meklēta gan kartēs, gan ceļvežos, gan globālajā tīmeklī.
Vispirms ģimene aplūkoja tikai tos dievnamus, pie kuriem varēja piebraukt pa labiem ceļiem. Vēlāk uzmeklētas arī citas svētnīcas. Ceļošanai netiek smādēts neviens gadalaiks. Dažviet, it īpaši lauku apvidos, dievnama skatu aizsedz grezni koku vainagi. Šādu vietu apskatei vispiemērotākais ir agrs pavasaris vai vēls rudens, atzīst I. Krauze.
Nevar sameklēt
Dažas svētnīcas esot diezgan grūti atrast. “Zinājām, ka Madonas rajona Mārcienas pagastā jābūt baznīcai. Izbraukājām mazo pašvaldību, taču no dievnama ne vēsts. Jautājām vietējiem un uzzinājām virzienu, taču meklējumi nevainagojās ar panākumiem. Pēc brītiņa konstatējām, ka svētnīcas vietā redzamas vien kokos ieaugušas drupas,” atklāj I. Krauze. Tā nav vienīgā izpostītā baznīca, kuru bārbelieši apmeklējuši un iemūžinājuši fotoliecībās. Vairāki Dieva tempļi ir cietuši sociālisma gados. Daudzviet ceļš uz baznīcu tika aizmirsts. Tomēr Atmodas laikā uzplaiksnīja jauns ticības vilnis.
Savdabīga svētnīca ir netālu no Talsiem, kur atrodas slimnīcas komplekss – leprozorijs. Šajā baznīcā ne katrs var iekļūt. Ilgars un Brigita šo vietu apmeklēja, runāja ar ļaudīm un saprata, cik ļoti lipīga kaite ir lepra. Tobrīd kompleksā slimnieku nebija. Pie baznīcas bija uzraksts, ka pieņem tikai medicīnas darbinieku ekskursijas. Ilgars un Brigita prātojuši – kāpēc tā? Izrādījies, tur atrodas mirušo slimnieku pēcnāves masku izstāde, kas ir vienīgā Eiropā. Lepras slimnieki pēdējās dienās izskatoties briesmīgi, un ne katrs spēj šādus skatus aplūkot. Ceļotāji nesen presē lasījuši, ka minētajā leprozorijā tagad esot vairāki sirdzēji.
Baznīcas atdzimst
Brigita un Ilgars ir Bārbeles luterāņu draudzes locekļi. Baznīcu apceļošana un fotoalbumu veidošana pauž attieksmi pret reliģiju, arhitektūru un vietējās pašvaldības rūpes par dievnamu pastāvēšanu. Interesanti vērot, vai svētnīcu izvēlas saglabāt un atjaunot vai tai atvēl likteņa pabērna lomu, teic B. Krauze. Novārtā atstāts dievnams ir arī kaimiņrajona Cenu pagastā. Tur ierīkota minerālmēslu noliktava, pa milzīgām šķūņa durvīm ērti var iebraukt traktors ar piekabi. Iespējams, bijušajai valdībai reliģija likusies mazsvarīga un dievnamam rasta cita funkcija, spriež I. Krauze. Viņš norāda, ka citviet svētnīcu saglabāšanā iesaistās pati draudze vai daži uzņēmīgi cilvēki, kam rūp to nākotne.
Apbrīnojami daudzveidīga var būt baznīcu arhitektūra. Brigita un Ilgars secinājuši, ka patlaban daudzi dievnami atdzimst. I. Krauze spriež, ka ticība uzplauka Atmodas laikā. Pēc tam šīs garīgās vērtības tika noglabātas un izvilktas vien atsevišķos brīžos. Materiālais prevalē pār garīgo. B. Krauze ir pārliecināta, ka ticību nevar iemācīt skolā, tai jānāk no ģimenes.
