Kopš novembra Nacionālā teātra repertuārā ir divi izcilā dramaturga Raiņa darbi. Viens no tiem ir drāma «Jāzeps un viņa brāļi», ko iestudējusi režisore Māra Ķimele.
Kopš novembra Nacionālā teātra repertuārā ir divi izcilā dramaturga Raiņa darbi. Viens no tiem ir drāma “Jāzeps un viņa brāļi”, ko iestudējusi režisore Māra Ķimele.
Divi pretmeti
Līdzās šim M. Ķimeles darbam teātris skatītājiem piedāvā arī pagājušā sezonā Gaļinas Poļiščukas iestudēto Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!”. Uzvedumi ir pilnīgi atšķirīgi. G. Poļiščuka veiksmīgi izveidojusi senās tei kas mūsdienīgu lasījumu. Netradicionāls iestudējums, līdz šim nebijis aktieru un skatītāju izvietojums, teātra jauno spēlmaņu skatuviskais šarms un savdabīgais iestudējuma muzikālais noformējums izrādei piešķīris ienesīgo kases gabala statusu. Biļetes uz “Pūt, vējiņiem!” iegādāties ir bezgala sarežģīti.
Citu ceļu gājusi Māra Ķimele. Režisore uzsvaru likusi aktieru teiktam vārdam, dodot tiem rokās maz rekvizītu, neliekot kaislības izspēlēt skaļi un emocionāli. Vērtējot no šī aspekta, izrādi ir ļoti grūti skatīties, jo tā minimāli pārsteidz ar spilgtiem aktieriskiem vai režisores ideju uzplaiksnījumiem. Iestudējuma vienmuļais ritms drīzāk rada nospiedoši garlaicīgu noskaņu.
Daži interesanti akcenti atrodami Ginta Sippo dekorācijās, taču savureiz šķiet, skatuves transformācijas izmantotas nepilnīgi. Turklāt plaknes pacelšana vai grīdas iegrimšana teātros ir ļoti bieži skatīts paņēmiens. Tam gribējās redzēt lielāku idejisko slodzi.
Jāsasprindzina dzirde
Ja reiz režisore nebija padomājusi par īpašiem skatuviskiem efektiem, tad bija jābauda lugas saturiskais skanējums. Luga “Jāzeps un viņa brāļi” ir Raiņa emocionālākais, personiskākais un filosofiski visdziļākais dramaturģiskais sacerējums. Tapusi daudzu gadu garumā, luga ietver dzejnieka ilgas pēc dzimtenes, jaunās pasaules un jaunā laika varoņa. Piedošanas un izlīguma tēma, mīlestība, dažādu saimniekošanas kultūru salīdzinājums un Rainim tik tuvā saules tēma. Jaunā saule, ar kuru sola atgriezties Jāzeps. Šī ir Raiņa izcilākā luga, kurai savulaik laikabiedru nenovīdības dēļ tika nogriezts ceļš uz Nobela prēmiju. Lasīt šo daiļdarbu ir patiess baudījums, jo dialogs pēc dialoga nes sev līdzi jaunu filosofisku atziņu.
Diemžēl Māras Ķimeles iestudējumā to visu ir bezgala grūti saklausīt. Turklāt šī vārda tiešā nozīmē. Netrūkst, tiek norunāti daudzie jau zināmie lugas varoņu spilgtie teksti, tikai jāsasprindzina dzirde, lai tos saklausītu. Aktieru profesionālā piepūle, lai Raiņa vārsmu filosofiskai vērtībai pieliktu klāt skatuvisko varējumu, ir minimāla. Teksts nes niecīgu emocionālo slodzi, līdz skatītājiem vārdi nonāk diezgan tukši un bezpersoniski.
Luga ir izlasīta
Iestudējums ir īsti piemērots slinkiem vidusskolēniem, kuriem apgrūtinoša šķiet lugas lasīšana. Ja pirms izrādes pedagogi audzēkņiem ir atkārtojuši elementārās, teātrī noteiktās uzvedības normas, tad viņi trijās stundās būs noklausījušies Raiņa lugu. Un tikai. Žēl, protams.
Citkārt interesantais Ainārs Ančevskis šajā izrādē ir bezpersonisks Jāzeps. Viņš grūti pārliecina kā romantisks mīlnieks, nejūt viņā brāļu naida nomocītu jaunekli. Savu tēlu nav izdevies atrast arī otram galvenās lomas atveidotājam Ivaram Pugam, kurš tēlo Jāzepu Ēģiptē. Bezgala grūti viņa balsī saklausīt to ērkšķi, kas daudzus gadus dzeļ Jāzepa sirdī. Tāds un šāds, drīzāk nekāds ir tēvs Jēkabs, kuru atveido Uldis Dumpis. Ko Jāzepam nozīmē Dina, to nespēj atklāt tik talantīgā un citos iestudējumos (“Romeo un Džuljeta”, “Pūt, vējiņi!”, “Cietsirdīgās spēles”) tik lieliskā Inga Misāne. Vienīgais, kura tēlojums aizrauj, kuram izdevies atrast savu lomu un novadīt Raiņa tekstu līdz skatītājiem, ir Andris Bērziņš Judas lomā. Pirms 20 gadiem Arnolda Liniņa Dailē iestudētā izrādē viņš atveidoja Naftali, vienu no Jāzepa brāļiem.
