Vecsaules pagasta Jaunsaules bibliotēkā sarīkojumā «Dzīves mirkļi» 19. septembrī bija tikšanās ar žurnālisti un sabiedrībā iecienīta Latvijas Televīzijas raidījuma «Ielas garumā» veidotāju Lilitu Eglīti.
Kā nereti Jaunsaules bibliotēkas pasākumos, arī šoreiz ļaudis no vietējās kopienas un pāri upei esošā Brunavas pagasta bija pulcējušies kuplā skaitā. Un kādreizējais skolas gaitenis bija pārvērsts par mājīgu, draudzīgas gaisotnes piepildītu tikšanās telpu. Tur virmoja bibliotēkas vadītājas Ineses Paviļones viesmīlība un rūpe, lai katrs te justos kā savējais.
Šoreiz sanākušos bija saistījis ne tikai L. Eglītes vadītais raidījums, bet arī tas, ka viņas bērnības dienas vasarās līdz pat pilngadībai aizvadītas Mēmeles krastā, «Vilnīšu» mājās Jaunsaulē. I. Paviļone bija gādājusi, lai Lilita šeit satiktu arī savu bērnības dienu draudzeni Lilitu Iļjinu.
Žurnāliste atklāja, ka, veidojot savus raidījumus un vācot informāciju, allaž vispirms vēršas vietējā bibliotēkā, kur gūst vērtīgus pavedienus un ierosmes par turienes vietām un cilvēkiem. Viņa sacīja: «Manā vērtējumā lauku apvidos bibliotēka ir galvenā iestāde. Tur vienmēr sastopu bibliotekārus – aizrautīgus, ar entuziasmu pārpilnus cilvēkus.» Lilita kopš bērnības ir bijusi čakla lasītāja, mājās bijis daudz grāmatu. Bet, kad tās izlasītas, gājusi uz bibliotēku.
Arī tagad daudz lasa gan saistībā ar darbu, gan savas intereses literatūru. Pārsvarā pievēršas vēstures un filozofijas grāmatām, bet iecienītākais rakstnieks – Zigmunds Skujiņš. Par bērnībā iemīļoto H. K. Andersena «Īkstīti» viņa sacīja: «Manuprāt, tā ir skaistākā grāmata, kāda jebkad izdota.»
Personības pamats veidojies Jaunsaulē
Ievadā Lilita sacīja, ka ļoti daudz atceras no pieredzētā bērnībā un agrajā jaunībā, bet cer, ka arī pati kaut ko uzzinās no pasākuma dalībniekiem. Starp dalībniekiem bija ne mazums Lilitas paaudzes ļaužu, tāpēc dalīšanās atmiņās izvērtās abpusēja.
Stāstot par savām bērnības ainām, spilgti uzbūra tās arī klātesošajiem: «Faktiski mana sapratne par dzīves veidošanu un izkārtošanu radās tieši Jaunsaulē. Vasarās atsūtīja pie vecvecākiem, un te arī visu dzīvei nepieciešamo iemācījāmies. Kaimiņu bērni bija mūsu draugi. Kaimiņi toreiz vispār bija ļoti svarīgi cilvēki, tie bija savējie. Sanāca kopā svinēt Jāņus, tad Mēmeles krastos daudzviet dega ugunskuri. Uzaugšanas laiks man ļoti saistās ar Mēmeli, šai upei ir īpaša smarža. Kad bijām jau paaugušies, kaimiņu Artūronkulis sasēdināja mūs smagās mašīnas kravas kastē un veda uz zaļumballēm. Bet vecvecmamma mūs prata noskaņot arī darbiem, kas ne visai patika – garajās gurķu vagās un zemeņu dobēs. Viņa to izvērsa par tādu kā sacensību. Iespējams, ka tieši vecvecmammas stāsti par aizgājušo laiku mani iedvesmoja izvēlēties žurnālista profesiju un interesi par kultūru un vēsturi.»
Kā iets «Ielas garumā»?
Lilitas Eglītes stāžs žurnālistikā ir vairāk nekā četrdesmit gadu, un jau divdesmit divus no tiem viņa ir raidījuma «Ielas garumā» veidotāja un vadītāja. Viņa atklāja, ka vienmēr interesējušas jomas, kas saistītas ar Latvijas kultūru un vēsturi. Saistībā ar Rīgas 800 gadu jubileju daudz pētījusi arhīvos informāciju par dažādām vietām, ne tieši par ielām. Kad vēlāk parādījusies ielu enciklopēdija, atmiņās atdzīvojušies vecvecmammas stāsti par Rīgu. Tur viņa dzīvojusi 20. gadsimta sākuma laiku, piedzīvojot revolūciju, Pirmo pasaules karu, bermontiādi un badu, pirms kļuvusi par «Vilnīšu» saimnieci Jaunsaulē. Tas rosinājis veidot raidījumu. Žurnāliste atzina, ka, darot šo darbu, ir satikusi un iepazinusi ļoti daudz cilvēku. Un ļaudis allaž devuši nākamās idejas par ielām, kuras ir vērts parādīt un izcelt raidījumos.
Sākumā, uzrunājot cilvēkus piedalīties raidījuma sižetos, ne vienmēr bijuši atsaucīgi, uzlūkojuši ar aizdomām. «Reiz satiktās kundzītes pajautāja – vai jums dokuments ir? Bet ir sacīts arī tā – mēs jūs jau sen gaidījām. Gadījies arī tā, ka iespaidīgas savrupmājas saimnieks mēģināja mums uzbrukt. Ne reizi vien ir draudēts nošaut, bet tas bija sākumā. Ir arī patīkami pārsteigumi, kad cilvēki nāk klāt un iesaka, ko ir vērts filmēt,» piedzīvoto attieksmi atklāja žurnāliste. Novērots, ka netrūkst cilvēku, kas gatavi daudz ko atklāt un izstāstīt, bet kategoriski iebilst filmēšanai. «Pats galvenais raidījuma mērķis ir parādīt, ka katram cilvēkam ir savs stāsts, un tā ir vērtība. Sākumā bija ļoti svarīgi cilvēkiem atgādināt vērtības apziņu par sevi un vietu sev apkārt,» pauda L. Eglīte.
Pavisam bijuši 600 raidījumi «Ielas garumā», bet tajos izrādīto ielu skaits ir lielāks. Izvēles kritēriji tam, kuras ielas aprakstīt, esot bijuši dažādi – gan pēc interesanta vai neparasta nosaukuma, gan nejauši, gan sastapto cilvēku ieteikumiem. Arī par Bauskas ielām tapuši vairāki raidījumi, izrādot Rīgas, Uzvaras un Kalna ielu.
Raidījuma filmēšana parasti norit divas dienas pa astoņām stundām, bet lielāko darba daļu viņa veic iepriekš, sadarbojoties ar speciālistiem un ekspertiem. «Tieši stundas un dienas nevaru nosaukt, bet pirms filmēšanas ieguldu daudz darba. Apsekoju vietas, tiekos ar cilvēkiem un kontaktējos ar ekspertiem. Tagad jau ir vieglāk – man ir daudzas pierakstu klades un precīzāk zinu cilvēkus, kuriem un ko varu pajautāt. Šī darba laikā esmu iepazinusi brīnišķīgus, zinošus ekspertus – arhitektus, vēsturniekus un citus speciālistus.»
Neizpalika tikšanās dalībnieku ierosinājumi veidot raidījumu par Jaunsauli. Ciema centru caurvij ceļš, kuram abpus piekļāvušās dzīvojamās mājas, un tas patiešām atgādina garu ielu. Arī stāstu te būtu daudz. Kāds ieteicās: «Lai ir – ceļa garumā!»
Pasākuma viešņa bija paņēmusi līdzi kaudzīti ar senām fotogrāfijām, kuras saistītas ar viņas dzimtu un Jaunsauli. Sanākušie tās aplūkoja ar lielu interesi un arī atpazina tajās vietas un cilvēkus. Bet viena fotogrāfija, kas tapusi pagājušā gadsimta 20. vai 30. gados, jaunu vērtību un nozīmi ieguva pasākuma laikā. Lielākā daļa lielajā kopbildē redzamie cilvēki Lilitai zināmi. Bet par vienu vīru gan ziņu nav, zinot vien to, ka viņu dēvējuši par Lāčplēsi. Vecākie jaunsaulieši atpazina Jāni Neretu, kas dzīvojis mājās «Lāčplēši», un zināja, ka viņš bijis arī Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Tas bija atklājums Lilitai, savukārt viņa bija sagatavojusi pārsteigumu Vackaru ģimenei, kas tagad dzīvo «Vilnīšos», mājā, kas uzcelta seno māju vietā un turpina nest tās nosaukumu. Lilita Eglīte kā dāvinājumu, ierāmētu greznā ietvarā, pasniedza Baibai Vackarei seno foto, sacīdama: «Bildei īstā vieta ir «Vilnīšos.» Fotogrāfijā Lilitas vecvecāku dzimtas pārstāvji, radi un kaimiņi iemūžināti pie «Vilnīšu» mājām. Mirklis izvērtās ļoti aizkustinošs.
«Tas bija tik negaidīti! Es šo dāvanu uzskatu kā mājas svētības nodošanu mums,» «Bauskas Dzīvei» pauda Baiba.
FOTO – IVARS BOGDANOVS
Kad pateicībā par tikšanos Lilitu Eglīti ieskāva krāšņu rudens ziedu pušķi, sekoja notikums, ko nebija gaidījuši ne dalībnieki, ne pati bibliotēkas vadītāja. Bauskas Centrālās bibliotēkas direktore Māra Kuļikauska bija ieradusies, lai suminātu Inesi Paviļoni par šajā dienā Grāmatu svētkos saņemto Bauskas novada pašvaldības Atzinības rakstu. Ar dāsnām ziedu veltēm sveikt kolēģi bija ieradušās arī bibliotēku vadītājas no Brunavas un Ceraukstes pagasta – Baiba Alsberga, Rasma Strautmale.
Inese «Bauskas Dzīvei» atklāja, ka ir gandarīta par apbalvojumu, bet tas nebūtu noticis bez ļaudīm, kuriem bibliotekāre ikdienā velta savu darbu, kuri atsaucas un atbalsta. Šis brīdis apbalvojumam piešķīra īpašu vērtību.
