Iecavniecei Lidijai Gavarei pieder no vīra Augusta radiem mantots apmēram simt gadu vecs vērpjamais ratiņš.
Iecavniecei Lidijai Gavarei pieder no vīra Augusta radiem mantots apmēram simt gadu vecs vērpjamais ratiņš.
Tas pie Gavariem atrodas aptuveni divus gadus. Darbarīks sākotnēji piederēja Augusta Gavara māsas Emīlijas vīramātei.
L. Gavares svaines vīra vecāki – Pāvels un Zelma Rotšteini – bija zemnieki. Turklāt Pāvels strādāja arī par kalēju novadā. Sākumā Rotšteini dzīvoja Rundāles pagastā, bet vēlāk pārcēlušies uz privātmāju Bauskā.
Dzimtas aušanas tradīcija
“Zemes kopēji Zelma un Pāvels nodzīvoja garu mūžu, viņa līdz 80 gadu vecumam, bet vīrs sasniedza 97 gadus,” atceras darbarīka pašreizējā īpašniece.
Zelmas patiku vērpt un aust pārmantoja dēls Rihards, Emīlijas vīrs. Viņš kopā ar sievu Emīliju ilgus gadus strādāja Bauskas aušanas uzņēmumā SIA “Klippan-Saule”. To apstiprināja sabiedrības vadītāja Vizma Milēviča.
Emīlija un Rihards Rotšteini ir miruši. Taču Zelmas Rotšteinas mazdēls Normunds, Riharda un Emīlijas dēls, turpina dzimtas aizsākto. Viņš jau trešajā paaudzē turpina aušanas tradīcijas. Pašlaik meistars strādā turpat, kur kādreiz viņa tēvs un vecmāmiņa.
Nodarbe šķiet interesanta
“Pie mums Iecavā vasarās ciemojas mazmeitiņa Anna no Rīgas. Viņai ir daudz vēlēšanos – pēc dabas ir aktīva. Tagad meitene mācās 3. klasē. Apmēram pirms diviem gadiem kopā ar viņu ciemojāmies pie Emīlijas tantes Bauskā. Anniņa toreiz tur ieraudzīja šo vērpjamo ratiņu. Viņa ir ļoti ziņkārīga,” atklāj vecmāmiņa Lidija Gavare. Anna prasījusi, vai Emīlijas tante neiedotu darbarīku viņai. Meitēns arī gribēja iemācīties vērpt. Sirmajai audējai nebija žēl, un viņa ratiņu uzdāvāja mazajai rīdziniecei.
Jau otro vasaru Anna, vasaras pavadot Iecavā pie vecvecākiem, omītes Lidijas uzraudzībā apgūst vērpšanu. “Šovasar mazmeitiņa iemācījās pareizi sēdēt pie ratiņa, un viņa saprot, kas jādara. Es nezinu, vai Annai nodarbe patika. Taču tā viņai šķita ļoti interesanta,” priecājas L. Gavare.
Sibīrijā ratiņi ir lielāki
No Sibīrijas pilsētas Omskas uz dzīvi Latvijā iecavniece ieradusies pirms 43 gadiem. “Šurp atbraucu uz sanatoriju Baldonē. Toreiz man bija 30 gadu. Tur iepazinos ar savu vīru Augustu,” stāsta bijusī sibīriete. Viņa pēc ārstēšanās aizbraukusi atpakaļ uz Omsku un četrus mēnešus sarakstījusies ar latviešu puisi. Pēc tam Lidija atbraukusi pie Augusta uz palikšanu.
“Sibīrijā vērpjamie ratiņi ir lielāki. Pie tāda tiešām ir ērtāka sēdēšana, bet šim noteikti vajadzīgs mazs soliņš,” salīdzina iecavniece.
