Redzi, tā ir Zemgales josta! Ikreiz man to atgādina ceļu inženieris Uldis Bušs, kad braucam uz Jaunpili šahu spēlēt.
Redzi, tā ir Zemgales josta! Ikreiz man to atgādina ceļu inženieris Uldis Bušs, kad braucam uz Jaunpili šahu spēlēt.
– Kur tu esi redzējis tik salāpītu jostu?
– Bet vai tu zini, ka viens kilometrs izbūvēta ceļa maksā miljons latu?
Es nestrīdos. Padomju laikos to dēvēja par stratēģisko maģistrāli, bet man tā ir visskaistākā tik un tā. Mājup braucot, apstājamies Elejas pieturā, un šoferis liek mums visiem izkāpt, esot jānomaina ritenis. Pienāk bērnu pulciņš un skolotāja:
– Tūlīt kāpiet visi autobusā!
Šoferis:
– Tūlīt lasieties ārā!
Pedagoģe mirkli apmulst, bet tad sāk stāstīt, ko viņa par šoferi domā un nolasa īsu, pamācošu lekciju par inteliģences trūkumu. Šoferis, kurš jau paguvis nomainīt riteni, slauka rokas netīrā, rūtainā lupatā un stāsta, ko par skolotāju domā, un sāk runāt divās valodās, pieminēdams arī pedagoģes māti.
Skolotāja mazliet nosarkst:
– To svešvalodu es nesaprotu.
Zēns, kas stāv man līdzās, tūdaļ ierunājas:
– Nu moins, tas nevar būt!
Viņš sāk visu tulkot latviešu valodā.
Skolotāja nosarkst vēl vairāk:
– Es izsaukšu tavu tēvu un māti uz skolu.
– Bet es to visu jau iemācījos, ejot bērnudārziņā, un pa “teļļuku” var redzēt vēl daudz ko trakāku. Tikai Dace no manas klases neko nesajēdz, jo vasaras pavada laukos pie vecmāmiņas, bet viņa droši vien visu jau aizmirsusi.
Šoferis smaida. Viņš uzsit zēnam uz pleca:
– Tu tik esi īsts puika. Kad izaugsi liels, noteikti būsi profesors un zināsi daudz, daudz valodu.
Beidzot mēs sakāpjam autobusā, šoferis apsēžas pie stūres un atkal ierunājas divās valodās:
– Tagad es noteikti jūs aizvedīšu līdz galam, lai arī man tūdaļ ir jākļūst par vieglas uzvedības meiču.
Bet zēns vairs netulko, viņš skatās pa logu un droši vien domā:
– Kaut ātrāk es izaugtu liels!
Cik atšķirīgi mēs esam, bet varbūt arī mūs jau skārusi globalizācijas karstā elpa. Izlasīju Osnes Seierstades reportāžas “Simt un viena diena” no pēdējā kara lauka. Sadams Huseins tik tiešām bija centīgs Josifa skolnieks.
Lūk, ko autore raksta: “Reiz Irāka bija Vidējo Austrumu bāka, bet pēc trīsdesmit orientāla staļinisma un divpadsmit embargo gadiem valsts un tauta ir salauzta.” (110. lpp.)
Snieg. Pretī steidz līdzenie, pieklusušie lauki, lai pavasarī kopā ar cīruļu dziesmām pamostos jaunam ciklam. Starp kailajiem koku zariem pavīd Rundāles pils gaiši krāsotā fasāde. Nekur nav tik labi kā mājās.
Novēlu tev jaunajā gadā, lai izauklētās idejas pārtop trīsdimensiju matērijā. Lai mums visiem būtu vairāk tolerances!
Ja ej kopā ar klibu cilvēku, tad neesi lepns un arī mazliet pievelc vienu kāju, lai viņa klibums būtu mazāk redzams.
Ar cieņu – HARIJS Rundālē
