Izlasot pirmās lappuses, šķita, ka ir noticis pārpratums.
Izlasot pirmās lappuses, šķita, ka ir noticis pārpratums. Sižets vēsta par diezgan baisiem noziegumiem, upurus pat saskaitīt nevar, bet autore par to draiski un viegli raksta melnā humora stilā. Lai gan domās romāns tika ierindots bezgaumīgās literatūras kategorijā, ziņkāre guva virsroku un izrādījās, ka grāmata ir gana saistoša un detektīvus var rakstīt arī netradicionālā formā.
Jauniņā krievu rakstniece ir postmodernisma tipiska pārstāve, kura par visu ironizē, apšauba vispāratzītus morāles standartus, piedāvājot uz dzīvi raudzīties virspusējāk un ļauties visdažādākajiem kompromisiem. Autore, veikli balansējot uz cinisma robežas, tomēr neiekrīt šajā bezdibenī.
Šis ir Krievijā popularitāti guvušās rakstnieces pirmais latviešu valodā tulkotais darbs. Pat viņas biogrāfija ir tipiska mūsu laikmetam. Jauniete garlaikojusies, strādādama par bērnudārza audzinātāju, un izvirzījusi sev mērķi kļūt par detektīvromānu rakstnieci, nebaidoties no spēcīgas konkurences. Neticami, bet tas ir izdevies. Vismaz pagaidām.