Izzinot Iecavas novada nomaļu iedzīvotāju dzīvi, jaunajā, 2006. gadā lasītājiem stāstīsim par šo ļaužu problēmām, veiksmēm un noskaņojumu. Šoreiz «Bauskas Dzīve» ciemojās Dzimtmisā.
Izzinot Iecavas novada nomaļu iedzīvotāju dzīvi, jaunajā, 2006. gadā lasītājiem stāstīsim par šo ļaužu problēmām, veiksmēm un noskaņojumu. Šoreiz “Bauskas Dzīve” ciemojās Dzimtmisā.
Centrs – Dimzukalns
Ierodoties tur skolēnu pēdējās brīvdienas, 9. janvāra, pēcpusdienā, Dzimtmisa sākumā šķita nekustīga, tukša un klusa. Tomēr ieklausoties un meklējot atklājās gandrīz nemanāma dzīvība. Pie Dzimtmisas pamatskolas atrodas vairākas dzīvojamās mājas, bet netālā apkārtnē ir viensētas.
Iecavas novada Domes iedzīvotāju reģistra speciāliste Gunta Šulca min, ka 2005. gadā Dzimtmisā dzīvesvietas deklarējuši 39 cilvēki. Pašvaldības vadītājs Jānis Pelsis teic, ka attīstības plānos novads sadalīts vairākās teritorijās. Viena no tām ir Dzimtmisa. Vietvaras zemes ierīcības dienesta vadītājs Aivars Mačeks stāsta, ka tajā ietilpst šādi ciemi: Dimzukalns, Dzimtmisa, Ziemeļi, Dzelzāmurs un daļēji Iecavas dzelzceļa stacija. Par teritorijas centru izvēlēta lielākā apdzīvotā vieta – Dimzukalns. Šogad tur paredzēts ieguldīt līdzekļus ielu apgaismojuma atjaunošanā un attīrīšanas iekārtu uzstādīšanā, atklāj J. Pelsis.
Neesot garlaicīgi
“Bauskas Dzīve” aiz mācību iestādes pirmo sastapa Andru Lazdu. Viņa veda uz mājām malku. Meitēns mācās Dzimtmisas pamatskolas 6. klasē un dzīvo līdzās mācību iestādei. Andra stāsta, ka tuvākais veikals un bibliotēka atrodas Dimzukalnā. Taču bērni grāmatas izvēlas vietējās skolas bibliotēkā.
“Pie mums nav garlaicīgi. Uz Dzimtmisu mācīties brauc no Iecavas dzelzceļa stacijas, Salmiņiem, Saulgožiem un Dimzukalna (apdzīvotas vietas virzienā no Dzimtmisas uz Iecavu – K. S.). Audzēkņu vidū ir pat pāris Rīgas rajona (no Lipšiem – K. S.) bērnu, kuru vecāki ar laiku domā pārcelties uz Iecavu,” atklāj A. Lazda. Pusaudži izklaidējas diskotēkās mācību iestādē. Andrai kaimiņu mājās dzīvojot daudz bērnu.
Arī Toms Ščipars, Dzimtmisas pamatskolas audzēknis, atzīst, ka šeit nav ne vainas: “Mums skolā ir pulciņi. Redz, tur ir kalniņš, no tā ziemā slidināmies, bet vasarā peldamies dīķos.”
Izglītības iestādes direktores vietniece mācību darbā Lolita Krēmere informē, ka pamatskolā ir 127 audzēkņi. Dzimtmisā dzīvo tikai skolas direktore Jana Arāja, L. Krēmere un sākumskolas pedagoģe Ilze Lazda. Pārējie skolotāji ar mācību iestādes autobusu brauc no Iecavas un Dimzukalna.
Trūkst ārsta
Viensētā “Melderi” dzīvo Vanda Ciuneļe ar vīru. Viņi ir pensijas vecuma ļaudis. “Mēs pieskatām saimnieka māju. Esmu poliete. Latvijā esmu kopš 1961. gada. Šurp atbraucu no Krievijas, no Vitebskas apgabala,” atklāj sieviete. Dzimtmisenieki iztiekot no pensijas, to un avīzes atnesot pastniece. Tomēr neatsverama esot mājas īpašnieka palīdzība. Viņš ar mašīnu atvedot pārtiku no Dimzukalna. “Uz Rīgu vairs nebraucu, jo slimoju un spēka vairs nav tik daudz. Dažkārt dodos uz Iecavu, veikalā “Saulīte” arī var labi iepirkties,” par lauku dzīvi stāsta vietējā.
Dimzukalnā V. Ciuneļe apgriežot matus. Agrāk bijis labi – uz minēto kaimiņciemu vienreiz nedēļā braucis ārsts, atceras pensionāre. Tagad it kā ierodoties tikai māsiņa, pie viņas V. Ciuneļe neesot bijusi. Sievietes ģimenes ārste ir Vija Ludriķe. Viņa strādā pašvaldības aģentūrā “Iecavas veselības un sociālās aprūpes centrs” (IVSAC). Iecavā ārstēties varot labi, speciāliste dzimtmisenieci pat aizsūtījusi uz operāciju.
V. Ciuneļe nezina, kā strādā vietējā pašvaldība, jo nav bijis vajadzības pie tās vērsties. Pensija tiek saņemta, un Ziemassvētkos no vietvaras bija apsveikums. Par to viņiem paldies.
Maz jauniešu
Kopš 1994. gada šajā apdzīvotajā vietā darbojas SIA “Uvo Rig” kokapstrādes uzņēmums. Tā īpašnieks Aleksandrs Saveļjevs uz darbu katru dienu braukā no Salaspils. Viņš atklāj, ka šeit no neizžāvētas koksnes tiek gatavoti celtniecības materiāli. Kokzāģētavā strādā seši līdz desmit cilvēku. Viņi ir no Iecavas un Dimzukalna.
“Esmu puslīdz pazīstams ar dzimtmiseniekiem. Viņi ir izdarīgi un ļoti piesaistīti savām saimniecībām. Šeit ir ļoti maz jauniešu. Pārsvarā 40 un 45 gadus veci ļaudis,” novērojis salaspilietis.
Katrs par sevi
Bijusī ķekavniece Marianna Šulca Dzimtmisas mājās “Vecpriedītes” ieprecējusies 1998. gadā. Viņa kādreiz strādājusi tagad likvidētajā Iecavas zvēraudzētavā SIA “Ziemeļi”.
“Vietējie ir labi, atsaucīgi un sirsnīgi. Ikdienā mēs īpaši “nečupojamies”, jo dzimtmisenieki ir savrupi. Man patīk, ka blakus ir skola. Tā ir maza un mīļa,” vērtē atnācēja. Viņa zina, ka Ķekavā un Baldonē visiem pirmsskolas vecuma bērniem tiek organizēta Ziemassvētku eglīte, bet pensionāriem – balle. Te par to neesot dzirdēts. Katrs dzīvo par sevi. Būtu labi, ja uz pamatskolas pasākumiem aicinātu visus vietējos, ierosina M. Šulca un viņas vīramāte Laimdota Šulca.
L. Šulca par ļaužu iesūnošanas iemeslu min darba trūkumu. Vairums vietējo diendienā strādā Ķekavā un Rīgā. No Dzimtmisas līdz galvaspilsētai esot vien pusstundas brauciens. Pamatiedzīvotāju šeit maz. Tas tādēļ, ka bērni pārdod vecāku īpašumus.
Ceļus šķūrē arī paši
Arī Šulcu ģimene ar velosipēdiem vai auto iepirkties brauc uz Dimzukalnu vai pāris reižu nedēļā uz Iecavu. Saimei esot traktors, ar ko ziemā izšķūrēt ceļu uz viensētu. Šajā ziņā kaimiņi cits citam izpalīdzot.
Savulaik M. Šulcai kārtot dēla sociālo garantiju formalitātes ļoti palīdzējusi Iecavas novada Domes sociālā dienesta sociālās palīdzības organizatore Dzintra Lapiņa. Šulciem IVSAC ir ģimenes ārsti, bet vajadzīgos medikamentus varot nopirkt aptiekās. Arī L. Šulca atceras, ka agrāk Dimzukalnā strādājusi feldšere. Ikdienā nevajadzējis sīkumu dēļ braukt uz novada centru.
Nav perspektīvas
Valters Rūsiņš izaudzis vecāku mājās “Rūsiņi”. Viņš uz darbu celtniecībā Rīgā braukā katru dienu. “Šeit vispār nekā nav, trūkst perspektīvu. Katrs rūpējas par sevi. Palikušo naturālo saimniecību īpašnieki sev vien plēšas,” saka vīrietis. Uz kaimiņos esošās akciju sabiedrības “Balticovo” darbu jāgaidot rindā vismaz gadu.
V. Rūsiņš uzskata, ka plašsaziņas līdzekļos izskanējusī informācija par darbu Īrijā bijusi nevis nosodoša, bet drīzāk kā reklāma. Tas tādēļ, ka cilvēki esot ļoti nobrieduši braukt, pat uz neatgriešanos. Vīrieša viedoklis: “Šī nabadzība arī nevar būt ilgi. “Kupi/prodai” (no krievu valodas – “pērc/pārdod” – K. S.) laikiem arī jābeidzas. Kas centīsies – izvirzīsies.” Dzimtmisenieku radi aicinot uz Ameriku, bet pavasarī viņš plāno pats doties peļņā uz Īriju. Cilvēka domas mainoties, tomēr pagaidām V. Rūsiņš svešumā strādāšot vien trīs mēnešus.
Dzimtmiseniekam vērsties pie vietējās varas nav nācies. Viņš maksājot zemes un īpašuma nodokli. Vīrietis dzirdējis citus izsakāmies, ka pašvaldība švaki palīdzot sociālajā jomā, kas skar bērnus. Skolā notiek balles, tomēr saviesīgā dzīve varētu būt aktīvāka, saka V. Rūsiņš.
