Pirms pusotras nedēļas Saulainē redzētais bezpajumtnieka miteklis uzjundīja vēl citas tamlīdzīgas ainas, kas iepinušās domās un neatstājas.
Pirms pusotras nedēļas Saulainē redzētais bezpajumtnieka miteklis uzjundīja vēl citas tamlīdzīgas ainas, kas iepinušās domās un neatstājas. Neba tikai šajā vietā atrodas kāda dzīva dvēsele, kas ir palikusi savrup, kas samierinājusies ar pamestību un nolemtību.
Pērnruden, pāris nedēļu uzturoties Rīgā, Āgenskalna rajonā, ievēroju, kāda rinda sastājas pie siltas zupas virtuves, ko dzīves pabērniem sarūpē kristīgās organizācijas. Lielpilsētā vēl skaudrāk bija pamanāmi šie, dažādu iemeslu dēļ no dzīves normāla rituma izstumtie ļaudis. Tādus sastapu arī kaimiņzemes Igaunijas Republikas Sāremā salā, kur dzīves līmenis ir pat augstāks nekā valstī. Visu šo cilvēku skatienā nemanīja dzīvesprieka dzirkstīti.
Saprotu, ka ir neiespējami atšķetināt katra nelaimīga cilvēka likteni. Taču Latvijas otrās brīvvalsts laikā šī sabiedrības daļa ir skaitliski palielinājusies, un gluži vienkārši ar to nevar nerēķināties. Taču, manuprāt, ne valsts, ne pašvaldību mērogā šī dramatiskā situācija netiek pilnībā apzināta. Varbūt arī tādēļ, ka Rietumu pasaulē eksistē pieņēmums – bezpajumtnieki taču ir dzīvesveids.
Neņemos spriest, cik tas ir pareizi un vai mums būtu jāsamierinās ar šādu parādību. Man prātā palikusi frāze, ko pērnvasar izteica Labklājības ministrijas darbiniece, viesodamās Bauskas rajonā: “Nabadzība dzemdē nabadzību.” Viņas nākotnes redzējumā bija jaušams, ka dzīves pabērnu skaits valstī vēl palielināsies.
Smagu sirdi domāju par kādu jaunu vīrieti, kuram dienas sākas ar konteineru apskati, lai atrastu kaut ko ēdamu. Darba šim baušķeniekam nav, māmuļa slima un nevarīga, par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem jāmaksā. Pensija nav tik liela, lai naudas pietiktu dienišķajai maizei. Saprotams, kādēļ jādodas šādā apgaitā.
Palielinoties pakalpojumu cenām, cienījamu vecumu sasniegušiem ļaudīm kļūst aizvien grūtāk. Man pazīstams inteliģents baušķenieks reizēm ir teicis: “Kamēr ar sieviņu abi turamies, varam iztikt. Līdzko paliks viens, tā naudas uzturam vairs nepietiks…” Tādēļ pilsētā vienistabas dzīvokļi jau kļūst par deficītu, jo sirmgalvji ir spiesti mainīt lielāku dzīvojamo platību pret šādiem mitekļiem.
Manuprāt, topošā sociālā māja Bauskā nedaudz ir mierinājums ļaudīm, kas pelnījuši cilvēcīgas vecumdienas. Ir tik šausmīgi, ja dzīves pēdējās stundās nav neviena līdzās, kā tas pirms pāris gadiem bija kādā lauku pagastā. Kad kaimiņi, ievērojuši, ka pa skursteni dūmi vairs nevijas, gājuši skatīties, kas ar veco vīru noticis. Viņš bijis miris, un grauzēji jau atraduši savu tiesu.
