Kopš 1991. gada janvāris Latvijā ir bagāts ar atmiņām. Barikāžu ugunskuri, pie kuriem vienprātīgā nepiekāpībā satikās gan latvieši, gan cittautieši, atkausēja zemi un cilvēku sirdis.
Kopš 1991. gada janvāris Latvijā ir bagāts ar atmiņām. Barikāžu ugunskuri, pie kuriem vienprātīgā nepiekāpībā satikās gan latvieši, gan cittautieši, atkausēja zemi un cilvēku sirdis.
To var neatcerēties vienīgi tie, kuriem šogad ir 15 gadu. Ar neatkarību reizē dzimuši bērni nespēj izjust atšķirību starp “kā bija” un “kā ir”, jo viņiem nav salīdzinājuma.
Manas paaudzes cilvēkiem šis atskaites punkts ir. Tāpēc jūtos dīvaini, kad dzirdu: “Nepieminiet tos pretīgos padomju gadus!” Vai varam atteikties no laika, kurā esam uzauguši, mācījušies, saņēmuši pirmo algu, mīlējuši, laiduši pasaulē bērnus un gluži vienkārši dzīvojuši? Nedomāju, ka tas ir pareizi, jo skaidri zinu, ka man nekad vairs nebūs 16. Tā ir mana dzīve, kas varēja būt tikai tāda, kāda bija.
Vai nav tā, ka barikādes bija iespējamas, ti kai pateicoties… sociālismam. Ja lasītājam tas nepatīk, lūdzu, vaicājiet sev, vai spējat iedomāties, ka jūs tagad uz divām nedēļām dotos uz protesta akciju Rīgā, pametot darbu?
Kurš zemnieks tagad katru dienu un, uzsveru, – par savu naudu – lies traktorā degvielu, lai brauktu sargāt tiltus un stratēģiski svarī gas iestādes? Turklāt riskējot ar to, ka tehniku var sabojāt, sadurt riepas, izdemolēt, sadedzināt un vairs nebūs, ko lietot zemes darbiem. Arī par to, lai daudzie autobusi no laukuma pie Bauskas rajona Padomes ēkas varētu aizvest cilvēkus uz Rīgu, kāds maksāja. Toreizējās kopsaimniecības un uzņēmumi deva līdzi tēju, pīrāgus, pieveda siltu ēdienu barikāžu dalībniekiem. Būtu naivi domāt, ka kaut kas tolaik bija par brīvu.
Taiga Skane, Bauskas pils muzeja speciāliste, ir viena no tām daudzajām sievām, kas tolaik pieņēma pie sevis arī uz Rīgu aizbraukušo draugu bērnus. Pavadīja uz barikādēm vīru, rītos atvadoties it kā pavisam. Kad ap Bastejkalnu sāka lidot trasējošās lodes, bailes ieguva gluži konkrētu veidolu.
Tagad viņa saka: “Šis ir stipro cilvēku laiks, ar trauslajiem un vājajiem neviens nerēķinās. Jau bērnudārza vecumā ir jāapgūst, kā sevi pasniegt, kā izvirzīties, jo bez šīs mākas vēlāk būsi “lūzers”, un kurš to grib?”
Decembrī lemjot, kuriem labajiem cilvēkiem, kas palīdz citiem, piešķirama balva “Latvijas lepnums”, dzejniece Māra Zālīte atzinusi, ka Latvijas lepnums var izcelties uz Latvijas kauna. Cik izsalkušu cilvēku gadā pabaro Pestīšanas Armijas zupas virtuve Bauskā? Ne jau izklaidi meklējot, pensionāres Aucē pašu izveidotās latviešu biedrības bezmaksas ēdinātavā katru dienu sagaida ap 60 vietējo bērnu. Cik cilvēku lūdz palīdzību ziedotājiem, lai varētu ārstēties, cik slimnīcu tiek remontētas par dāvinātu naudu?
1991. gada 27. janvārī dzejniece Anda Līce ir rakstījusi: “Barikādes bija robeža mums visiem. Arī tiem, kuri niknumā draudēja un grieza zobus! Barikādes ir nojauktas, bet robeža ir palikusi.” Manuprāt, šie A. Līces vārdi attiecināmi arī uz šodienu.
