Mūzikas instruments ir dzīvs, ja skan un tādējādi turpina jaunu mūžu, kaut arī tā kādreizējā spēlētāja vairs nav šajā saulē.
Mūzikas instruments ir dzīvs, ja skan un tādējādi turpina jaunu mūžu, kaut arī tā kādreizējā spēlētāja vairs nav šajā saulē.
Šāds secinājums Saulaines profesionālās vidusskolas skolotājai Teklai Pintai nav radies acumirklī vai vienā dienā.
No kolekcijas pie mūziķiem
Ar skumjām viņa atceras Jāni Māršavu, talantīgu tautas muzikantu, kurš vienlīdz labi pārvaldījis vairākus instrumentus. Kad cienījamu vecumu sasniegušais vīrietis uzturējies Saulainē, tad visvairāk skanējusi vijole. Vēl viņa krājumā ir bijuši divi akordeoni un cītara. Drīz apritēs trīs gadi, kopš sirsnīgais mūziķis aizgājis mūžībā. Ar to brīdi instrumenti palikuši klusējot un tos mantojumā ieguvusi T. Pinta, Māršavu ģimenei tuvs cilvēks. Pārvarot smeldzi, skolotāja domājusi, ka muzikanta piemiņai labākais apliecinājums būtu skanošs, nevis klusējošs instruments. Tā cītaru tagad izmanto brašajā ansamblī “Vilki”.
Vijole, ko tās īpašnieks ir spēlējis ļoti daudz, arī nokļuvusi citās rokās. T. Pinta atklāj: “Man ļoti iepatikās Paula, kura gribēja savu instrumentu. Un vārds viņai tāds pats kā manai mazmeitai, kura dzīvo Lietuvā.” Instrumenta jaunā īpašniece priecājas, ka vaļas brīžos var spēlēt un vijole ir viņai piemērota. Meistars to sakārtojis, lai muzicēšanai nebūtu traucēkļu. Vajadzējis nomainīt stīgas, balstu, zodturi un arī tapiņas.
Meistars aizņemts diendienā
“Bauskas Dzīve” sazinājās ar rīdzinieku Juri Paulu, kurš jau vairāk nekā desmit gadu ir privāts vijoļmeistars un diendienā aizņemts ar instrumentu atjaunošanu, sakārtošanu muzicēšanai. Par neparasto nodarbošanos viņš runāja labprāt un sacīja, ka Latvijā saglabājušies daudz vecu instrumentu, kuriem skaņa esot pat labāka nekā jaunajiem, mūsdienās izgatavotajiem.
J. Pauls arī atcerējās vijoli, kas uz Rīgu bija aizvesta no Bauskas. Viņaprāt, šis instruments tapis Vācijā pagājušā gadsimta sākumā. Meistars stāstīja: “Vācija bija viena no tām valstīm, kur izgatavoja ļoti daudz vijoļu. Vienā pilsētiņā darbi bija sadalīti. Piemēram, viens meistars gatavoja korpusu. Parasti vijoles augšdaļa ir no egles, apakša no kļavas. Šo abu koku kombinācija ir labākais variants skanīgumam. Kaimiņiem bija citi uzdevumi, un tā visi kopā saražoja simtiem instrumentu. Arī Latvijā amatnieki ir mācējuši taisīt vijoles, un tās joprojām var izmantot.”
Vijoļmeistara rokās ir nokļuvuši ļoti daudz un dažādi instrumenti. Reiz kāds smaržojis pēc žāvējuma, jo ilgāku laiku glabājies ēkā, kur kūpināta gaļa. J. Pauls vēl teic: “Jo vecāks instruments, jo tas ir skanīgāks.”
