Jau otro gadumiju kopā ar domubiedriem slēpot uz Slovākijas Rietumtatriem devās īslīcieši Biruta un Aigars Beltes.
Jau otro gadumiju kopā ar domubiedriem slēpot uz Slovākijas Rietumtatriem devās īslīcieši Biruta un Aigars Beltes.
“Slovākija ir tuvu Latvijai. Agri no rīta izbrauc un vēlu vakarā jau esi Zuberecas piepilsētas vidēja lieluma viesnīcā “Tatravest”. Turklāt nakšņošanas mītnes cena ir pieņemama un tur ļoti labi baro. Brokastis un vakariņas ir iekļautas viesnīcas rēķinā,” izvēli skaidro Biruta. “Cenas atbilstošas mūsu kabatām,” īslīcietei piekrīt brauciena organizētāja Inese Ceplīte no Rundāles.
Vēl B. Belte min, ka ne mazāk svarīga ir viesu nama saimnieces Alenas Švarcovas attieksme: “Viņa mūs vienmēr sagaidīja un pavadīja, proti, pievērsās katram klientam personīgi.” Šo vietu iecienījuši arī poļi un nedaudz vāciešu. Viesnīcas īpašniece ar klientiem sazinoties krievu un poļu valodā.
Būt kopā jaukā kompānijā
Beltu ģimenei šis bija jau sestais slēpošanas brauciens uz ārzemēm. Agrāk viņi gadā reizi aktīvi atpūtušies Somijā. Meita Santa (18 gadu) un dēls Sandis (15 gadu) nodarbojas ar snovbordu. Šoreiz uz Slovākiju devušies tikai vecāki. “Pašlaik liekas, ka citādāk nevar būt. Latvijā slēpošana ir atšķirīga. Šeit nobraukšanas laiks ir īsāks par gaidīšanu pie pacēlāja, kur nereti nosalsti.
Kalnos katrs meklē kaut ko citu. Vienam vajadzīga adrenalīna deva, man tas nozīmē atpūšanos no darba un ikdienas. Tā ir laba izjūta – atslēgties un relaksēties no visiem darbiem un domām,” teic īslīciete. Turklāt mūsdienās nemaz neesot tik daudz brīžu, kad visa ģimene kopā kaut kur brauc un pavada laiku. Savukārt Aigars Belte teic, ka viņam patīk slēpot kalnos. Tā, viņaprāt, ir atpūta.
Rundāliete I. Ceplīte uzsver, ka labi ir būt kopā jaukā kompānijā. Viņai patīk kalni un turienes daba.
Līdzbraucēju skaits aug
Lielā kompānija – ap 20 pieaugušo, desmit bērnu un jauniešu – ar septiņām vieglajām automašīnām ceļā devās pērn, 28. decembrī. Viņi kalnu un slēpošanas priekus baudīja līdz šī gada 3. janvārim. Braucienus uz Slovākiju organizē Rundāles pagasta zemnieki Inese Ceplīte un Uldis Timinskis. Katru gadu viņu koordinētajā braucienā līdzi dodas aizvien vairāk draugu, paziņu un sadarbības partneru, ievērojusi B. Belte. Šoreiz bijuši interesenti arī no Kuldīgas, Jelgavas rajona un pat kāds vācu pāris.
Zuberecas pilsētas apkārtnē augstāko kalnu virsotnes sniedzoties 2000 metru augstumā, taču Biruta ar vīru slēpojusi apmēram 1400 metru virs jūras līmeņa.
Parasti Slovākijā slēpošanas sezona sākoties pēc Jaungada, jo pirms tam neesot sniega. Lai gadumijā jau varētu slēpot, reizēm trašu īpašnieki sapūšot mākslīgo baltumu.
Jāievēro drošības noteikumi
“Dažādu slēpošanas prasmju trases Zuberecā atrodas ļoti tuvu. Tādēļ ir ērti tās mainīt un slēpošana neapnīk. Ar līdzbraucējiem satikāmies no rīta brokastīs un dienas noslēgumā vakariņās,” atklāj B. Belte. Turklāt vakaros Biruta ar Aigaru relaksējušies termālajos baseinos.
Šajā gadumijas braucienā atgadījies kas neparasts. “Vecgada rītā pulksten deviņos izbraucām uz trasi. Kāds darbinieks mūs neielaida. Atpakaļceļā uz mītni redzējām braucam divas neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas. Pēc tam vietējās ziņās dzirdējām, ka ap septiņiem no rīta uz kalna bijusi lavīna. Tā mēdz būt, ja daudz snieg un pēc tam gaisa temperatūra atlaižas. Vecais un jaunais sniegs nepietiekami salīp kopā, un tad pat viena cilvēka svars var to izkustināt,” stāsta Biruta. Negadījumā gājuši bojā septiņi čehu tūristi. Tikai vienam paveicies palikt dzīvam.
Arī paši slovāki bijuši ļoti pārsteigti, jo kaut kas tāds tur notiekot ārkārtīgi reti. Lavīnas aiztur uz kalniem augošie koki. Iespējams, ka čehi nav ievērojuši drošības noteikumus.
