Vecumnieku pagasts mūsu rajonā pašlaik ir vērienīgākais piena lopkopībā, no šejienes slaukumu piegādā dažādiem pārstrādes uzņēmumiem un aizved arī uz kaimiņzemi Lietuvu.
Vecumnieku pagasts mūsu rajonā pašlaik ir vērienīgākais piena lopkopībā, no šejienes slaukumu piegādā dažādiem pārstrādes uzņēmumiem un aizved arī uz kaimiņzemi Lietuvu.
Vienā dienā nav iespējams iedziļināties visu šīs nozares saimniecību īpatnībās. “Bauskas Dzīve” kopā ar pašvaldības lauku attīstības speciālisti Anitu Smilškalni apmeklēja četras fermas. Uz citu reizi atlikta viesošanās SIA “Beibeži”, kur patlaban ir lielākais ganāmpulks – 740 slaucamu govju. Ar šīs sabiedrības īpašnieku Andri Tomku nākotnē iecerēta saruna, lai detalizētāk stāstītu par augstražīgu šķirnes lopu iegādi un mūsdienīgu tehnoloģiju izmantošanu.
Ar bioloģiskām metodēm
Zemnieku saimniecībai “Liepas” ir divi ieņēmumu avoti – piena lopkopība un gaļas lopu audzēšana. Ganāmpulku īpašnieks Agris Veide ir pārliecināts: “Lopkopība var būt ienesīga nozare. Īpaši tas sakāms par piena ražošanu. Pērn sākām sadarboties ar lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību “Piena ceļš” un augstākās kvalitātes produkciju piegādājam pārstrādes uzņēmumam, kas atrodas Lietuvas pilsētā Rokišķi. Cena ir izdevīgāka nekā tā, ko piedāvāja Latvijā. Domāju, zemniekiem šāda iespēja jāizmanto, nevaram taču mūžīgi piekāpties un pieņemt noteikumus, ko diktē pārstrādātāji.”
“Liepas” jau vairākus gadus nodarbojas ar gaļas lopu audzēšanu, tirgū piedāvājot produkciju, kas atbilst bioloģiskās lauksaimniecības prasībām, arī piens iztur šos kritērijus. A. Veide skaidro, ka patlaban finansiāli tas plusus nedod, taču ar laiku šādu produkciju tomēr novērtēs.
Būdams Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācijas valdes loceklis un arī kooperatīvās sabiedrības “Laidars G” valdes priekšsēdētājs, A. Veide cer, ka izdosies sakārtot tirgu arī šajā sektorā. Ir izstrādāta programma, kurā iekļauta zemnieku izglītošana, gaļas ražotāju interesēm pieskaņota produkcijas pārstrādes organizēšana. Tas viss prasa lielu pacietību, ko lopkopībā strādājošie vēl nav pazaudējuši.
Nopelna vairāk nekā profesijā
Lopkopībā, nežēlīgi smagi strādājot, ir vajadzīgs kāds pamatojums, lai nezustu darbošanās jēga. Zemnieku saimniecībai “Egles” vienīgos ienākumus dod piens. Zaķu ģimene, nopirkusi savulaik privatizēto kopsaimniecības Tīkmaņu fermu, specializējas šajā nozarē. Ilgmārs Zaķis par aizņemtību pauž prozaiskas pārdomas: “Mana profesija ir enerģētiķis. Pēdējā darbavietā strādājot, alga bija nemainīga. Nopelnīju tādu pašu summu par lielu slodzi un par pavisam niecīgu. Naudas bija par maz.” Saimnieks nosauca summu, ko saņem par vienā mēnesī akciju sabiedrībai “Bauskas piens” nodoto produkciju. No četriem tūkstošiem latu, saprotams, jāatskaita arī izdevumi, taču zemnieku rīcībā paliek finanses, kas ir jūtamas.
I. Zaķis skumst, ka sieva Lita, diplomēta zootehniķe, smagi saslimusi un tagad var palīdzēt tikai ar padomu. Vasaras mēnešos, kad jāgādā lopbarība, arī dēli atrod laiku darbam saimniecībā. Maksimāli cenšas visu izdarīt paši, lai mazāk būtu jāpiesaista darbaspēks no malas.
“Eglēs” ir sava sistēma, kas pielāgota tieši piena ražošanai, un Ilgmārs nežēlojas par ikdienas ritmu, kas ierasts un labprātīgi pieņemts. Saimniekam kremt, ka ganības un citus laukus sabojā mežacūkas. Viņa vārdiem izsakoties, šos kaitniekus pat mednieki nespējot ietekmēt.
Kooperatīvs ļauj justies drošāk
Ziemas mēneši lopkopībā liek izturēt dažādus pārbaudījumus. Zemnieku saimniecības “Āboliņš NS” īpašnieks Normunds Sakalovskis bija noraizējies par ikdienišķām nebūšanām. Bet šis uztraukums ātri gaist, taču kāda cita sāpe ir gandrīz nedzīstoša. Normunds vienmēr ar rūgtumu runā par zemes privatizāciju un pašvaldības lomu šajā procesā.
Iestādamies kooperatīvā “Jaunais piens” un pārdodot slaukumu ārpus Bauskas rajona, viņš labāk aplēsis piena lopkopības iespējas. “Āboliņš NS” saimnieks sacīja: “Vajadzētu 300 līdz 500 govju ganāmpulku. Bet fermas tuvumā man ir tikai 50 hektāru zemes, pārējās platības atrodas tik tālu, ka pārvadājumu dēļ piena pašizmaksa ievērojami paaugstinās. Tikai tad, kad pirms astoņiem gadiem grasījos pārcelties uz Liepājas rajonu, kur būtu varējis saimniekot plašāk, sagaidīju pašvaldības pretimnākšanu un papildus iegādājos zemi par sertifikātiem. Neizdevās man to dabūt tuvāk fermai. Padomājiet, kā ir labāk, vai ierīkot ar sētu apvilktu briežu dārzu vai ļaut izvērsties lauksaimniekiem?”
“Āboliņā NS” ir labi izkopts ganāmpulks un vidējais izslaukums no govs gadā pārsniedz sešas tonnas. Govju ēdienkartē ir placināti graudi un kukurūza, ko kooperatīva biedriem palīdz sagādāt “Jaunais piens”. Normunds vēl bilda: “Par “Jauno pienu” gan jūs varētu daudz ko pastāstīt. Tas Latvijā ir pirmais šāda veida kooperatīvs, dibināts Valmieras rajonā un veiksmīgi piesaistījis arī citu reģionu piensaimniekus.”
Var “vilkt līdzi” strādnieku
Anita Smilškalne, labi zinādama kolēģu un arī pašas saimniecības darbdienas, bilst nepārprotami un tieši: “Tā ir cīņa, cīņa, cīņa.” Šajos trīs vārdos ietilpināts ļoti daudz. Vispirms ar tiem jāsaprot saimniekošanas stabilitāte, jo “Madarām” ir kredītsaistības septiņiem gadiem uz priekšu. Aizpērn sapirkta jauna tehnika, kas ļauj sagādāt daudz un labu lopbarību, to pat pārdod. Šajā gadā paredzēts ierīkot piena vadu un atbilstoši ES standartiem fermā uzbūvēt kūtsmēslu krātuvi. A. Smilškalne pauž gandarījumu par sadarbību ar akciju sabiedrību “Rīgas piena kombināts”, kas korekti norēķinās ar piegādātāju, jo aizdevums bankai ir jāatmaksā regulāri.
“Madarās” patīkami pārsteidza omulīgās sadzīves telpas, kurās savs laiks jāpavada strādniekiem. Tā sagadījies, ka vienuviet sanāk pa kādam pārstāvim no Latvijas četriem novadiem. A. Smilškalnes dzimtā puse ir Latgale, viņas dzīves biedrs un galvenais palīgs Spodris Dišlers uz Zemgali atnācis no Kurzemes. Spodris viens pārzina un vada visu tehniku, tādēļ lauku darbu aktīvajos periodos viņam jābūt īpaši izturīgam. Aizpērn nopirktais jaunais traktors ir kā atalgojums par pūlēm.
Runas raisās ne jau par darbu vien, arī par sapratni. “Madaru” īpašniece A. Smilškalne ir domājusi par priekšlaicīgo pensionēšanos, ko paver ES nosacījumi. Viņasprāt, labi, ka saimnieks, iedams pensijā, var “vilkt līdzi” arī kādu strādnieku. To ar mūža darbu lopkopībā būtu pelnījusi A. Mašņukova.
Vecumnieku pagasta četras zemnieku saimniecības turas sīksti, jo citādi gluži vienkārši nevar.
***
Fakti
– Vecumnieku pagasta zemnieku saimniecībās “Egles”, “Liepas”, “Madaras” un “Āboliņš NS” lopu skaits ir 100 līdz 250.
– Audzē ‘Latvijas brūnās’, kā arī melnraibās slaucamās govis, ‘Šarolē’ un ‘Limuzīns’ gaļas šķirnes krustojuma lopus.
– Divas saimniecības – “Madaras” un “Liepas” – izstrādājušas projektus ES strukturālo fondu līdzekļu saņemšanai.
