Bruknas Kalna svētību kopienas kapelāns un Talsu katoļu draudzes priesteris Andrejs Mediņš pērn četras Adventes nedēļas strādāja par brīvprātīgo mātes Terēzes palīdzības ordenī Kalkutā (Indija).
Bruknas Kalna svētību kopienas kapelāns un Talsu katoļu draudzes priesteris Andrejs Mediņš pērn četras Adventes nedēļas strādāja par brīvprātīgo mātes Terēzes palīdzības ordenī Kalkutā (Indija). Misijā piedalījās vēl 12 svētceļnieku no Latvijas.
Ilūzijas izplēn
Uz Kalkutu katoļu priesteris devās, lai sagatavotu sevi Ziemassvētkiem. Ir pavisam vienkārši Adventi pavadīt, meditējot, gavējot un lūdzot Dievu, bet gluži kas cits ir atrasties neiedomājama posta un sāpju piemeklēto vidū, ar smagu fizisku darbu un mierinošu klātbūtni atvieglojot viņu ciešanas. Andrejs Mediņš atzīst, ka nav bijis tam gatavs: “Kalkutā izplēnēja visi priekšstati un ilūzijas par manām spējām un varēšanu. Es pat iedomāties nevarēju, ka iespējams piedzīvot tik krasu lūzumu attieksmē pret pasauli un visām lietām. Bija mirkļi, kad gribējās apgulties un nomirt, kad pārņēma izmisums un kļuva sevis žēl. Tad vienī gais glābiņš bija celties un atkal iet pie badā izžuvušiem, spitālības izkropļotiem un mirstošiem.”
Visi svētceļnieki no Latvijas palīdzības ordeņa patversmes mājās nestrādāja, jo diviem žurnālistiem Kalkutā bija citi uzdevumi, bet daži ceļabiedri tam nebija gatavi psiholoģiski un pārdzīvoja šoku. Iesaistīšanās palīdzības sniegšanā ir kat ra svētceļnieka brīvprātīga izvēle.
Ziedlapu vēstījums
Latvieši lidoja no Maskavas uz Deli, bet ceļu uz Kalkutu pusotru dienu turpināja vilcienos un ar autostopiem. Apmetušies vislētākajā viesnīcā, svētceļnieki devās uz mātes Terēzes ordeņa centru un pieteica ierašanos. Ordenim Kalkutā pieder vairāki simti patversmes māju, bet katrā vienlaikus mīt līdz tūkstoš cilvēku.
Lai brīvprātīgie varētu strādāt patversmē, ir jāsaņem oficiāla atļauja no ordeņa pašreizējās vadītājas māsas Nirmalas. “Viņa ir unikāla personība ar spēcīgi izteiktu mātišķumu. Man bija iespēja ar māsu Nirmalu tikties personīgi un sarunāties. Atšķirībā no mātes Terēzes, viņa pati nekopj slimos, bet ir kontemplatīvā māsa – lūdzēja.
Māte Terēze atdusas pati savās mājās – ordeņa kapelā. Katru dienu mūķenes no ziedlapiņām saliek tekstus, ko māte Terēze ir teikusi. Atziņu skaits atbilst gada dienu skaitam. Pēc tam ziedlapu vēstījumu nāk lasīt kristieši, hinduisti, budisti, kuri straumēm plūst uz kapelu. Tas ir bezgala skaists rituāls. Mātes Terēzes atdusas vietā ik dienu notiek liturģija. Arī es kopā ar citiem priesteriem to vairākas reizes vadīju,” teic Andrejs Mediņš.
Pazemības skola
Brīvprātīgo darbs patversmē ir precīzi organizēts. Par šo nozari atbildīgā mūķene vienmēr zina, kur palīgu rokas ir visvairāk nepieciešamas. Andrejs Mediņš strādāja garā vājo, spitālīgo patversmēs un mirstošo mājā.
Katrs rīts sākas ar patversmes iedzīvotāju veļas mazgāšanu lielā telpā uz betona grīdas, kurā iestrādāts veļas dēlim līdzīgs rievojums. Drēbju mazgāšanā tiek izmantots tikai aukstais ūdens. Pēc dažu stundu beršanas iestājas pilnīgs spēku izsīkums. Katoļu garīdznieks atceras: “Pirmajā dienā es un ceļabiedrs Jānis ne par ko citu, izņemot automātisko veļas mašīnu, nespējām domāt. Pēc atgriešanās Latvijā nolēmām meklēt ziedotājus, maksāt paši, lai aizsūtītu uz Kalkutu veļas mašīnu konteineru. Kad savu cēlo nodomu atklājām ordeņa māsai, viņa sāka smieties un sacīja: “Līdzko mūsu mājās parādīsies veļas mašīnas, uz neatgriešanos zudīs mīlestība.” Šajā kontekstā runa ir par mīlestību, ar kādu visu pasauli un katru no mums mīlēja Kristus.”
Mainīt dzīvi šodien
Pēc veļas mazgāšanas brīvprātīgie sāk iedzīvotāju aprūpi – izceļ no gultām, nes uz mazgātavu, pēc tam masē ar eļļām, ēdina. Ķermeņi ir tik sačokurojušies un izžuvuši, ka uzturēt dzīvībai nepieciešamo mitrumu šūnās var tikai mazgāšana un ādas ieeļļošana. Miljoniem cilvēku Indijā mirst nevis no bada, bet gan no rīšanas refleksu atrofēšanās. Andrejs Mediņš skaidro: “Neatgriezeniskais process iestājas pēc ilgstošas neēšanas, kad uz ielas dzīvojošiem nav iespēju dabūt pārtiku. Lai patversmē šos cilvēkus uzturētu pie dzīvības, ēdiena ievadīšanai izmanto palīglīdzekļus.”
Kad palīdzības ordeņa māsas no graustiem un ielām atved cietējus, viņas nekļūdīgi zina, kuriem tuvojas pēdējā stunda. Šie cilvēki tiek ievietoti Kaligutas jeb miera mājā. Komentē Andrejs Mediņš: “Mājas fenomens ir neizsakāms miers, pat prieks, ar kādu mirēji gaida otrās dzīves sākumu. Nekādas histērijas, vaimanu, nožēlas. Man ir desmitiem portretu, ko ar māsu atļauju fotografēju, strādādams Kaligatas mājā. Visu cilvēku acis izstaro tādu paļāvību un gaišumu!”
Andrejam Mediņam Indija ir devusi līdz šim neapjaustas spējas ieraudzīt, cik daudz vientuļu, pēc mīlestības izslāpušu cilvēku ir mūsu sabiedrībā, bet viņi baidās to atzīt, negribēdami justies sliktāki par citiem. “Un, ja tu spēj mainīt šo cilvēku dzīvi šodien, tad tavā ģimenē ir ienākusi mīlestība,” priesteris citē mātes Terēzes vārdus. Lai piepildītu šo apņemšanos, nav jābrauc uz Kalkutas graustiem, bet jāpalūkojas uz savu ģimeni ar Kristus mīlestības skatienu.
***
uzziņai
– Māte Terēze – Agnese Ganska Bojakshiu – ir albāniete.
– Dzimusi 1910. gadā Maķedonijā.
– Loretes Dievmātes māsu kongregācijā (Īrija) iestājusies 18 gadu vecumā, vēlāk pieņēmusi mātes Terēzes vārdu.
– 1931. gadā devusies misijā uz Indiju, sākumā strādājusi par Kalkutas meiteņu kristīgā liceja skolotāju.
– 1948. gadā saņēmusi baznīcas atļauju kalpot visnabadzīgāko ļaužu dvēselēm. Kalkutas graustu rajonā sākusi veidot patversmes slimiem, nabagiem un mirstošiem.
– 1950. gadā nodibinājusi Žēlsirdības misionāru kongregāciju. Tā filiāles tagad darbojas visos kontinentos.
– 1979. gadā mātei Terēzei tika piešķirta Nobela miera prēmija.
– Mirusi 1997. gadā.
– 2003. gada 19. oktobrī pāvests Jānis Pāvils II māti Terēzi pasludināja par svētīgo.
