Svētki bērnudārzā man vienmēr šķituši ļoti jauki. Mazā meitiņa mums ar vīru ir tāds «abrkasītis», jo piedzima, kad abi puikas jau mācījās vidusskolā.
Svētki bērnudārzā man vienmēr šķituši ļoti jauki. Mazā meitiņa mums ar vīru ir tāds “abrkasītis”, jo piedzima, kad abi puikas jau mācījās vidusskolā. Varbūt tā ir dzīves pieredze, kas man liek citādāk vērtēt notiekošo. Tāpēc joprojām esmu neizpratnē par Ziemsvētku svinībām vienā no pilsētas bērnudārziem.
Bērnībā esmu kristīta, bet ne iesvētīta, ar vīru sareģistrējāmies dzimtsarakstu nodaļā, nevis baznīcā. Man nav sveši kristīgie uzskati, taču nemitīgā dievošanās grupiņas svētku pasākuma laikā šķita neiederīga un uzbāzīga.
Ko, piemēram, nozīmē vārdi: “Bērni, cik jauki, ka Dieviņš mums ir atsūtījis Ziemsvētku vecīti.” Vai arī: “Teiksim nu paldies Dieviņam par visām konfektītēm un riekstiņiem, kas ir jūsu paciņās!” Šķita, ka esmu nokļuvusi kādas sektas saietā, un metās neomulīgi.
Īsti neizprotot jēgu, bērni kā papagaiļi atkārto, ko audzinātājas saka. Vai viņi zina, kas ir mirres, kas svētvakars, svētuguns? Vai tas ir pareizi? Viņi taču vēl nespēj izraudzīties paši, vai vēlas šādu kristīgu mācību. Arī mēs, vecāki, bijām apjukuši, jo līdz šim bērni apmeklēja parastu pirmsskolas izglītības iestādi. Zinu, ka manas paziņas dēls šajā pašā piecu gadu vecumā jau apmeklē luterāņu svētdienas skolu. Tur gan dzied, gan zīmē, gan runājas. Taču tas notiek ar vecāku ziņu, nevis bērnu prāts tiek ietekmēts, mums to nezinot.
Ticības ir dažādas.
Daža ģimene ir pareizticīga, cita laulāta luterāņu baznīcā, vēl kāds no vecākiem pieder adventistiem vai iet uz Pestīšanas Armiju, Vasarsvētku draudzi vai “Jauno dzīvi”. Savukārt cits varbūt pielūdz Laimu, Māru, Pērkonu, ir arī dievturi. Vai mūsu sabiedrībā ir mazums cilvēku, kuri sevi par kristiešiem neuzskata? Katras ticības grupas rituālos ir kaut kas savs, vai tas jājauc vienā putrā, turklāt bērnudārzā?
Gaidu atbildi – MĀRĪTE
