Netālu cita no citas Rundāles pagastā atrodas mājas ar šādiem nosaukumiem: «Laktas», «Īleni», «Kalēji», «Ēveles», «Āmuri».
Netālu cita no citas Rundāles pagastā atrodas mājas ar šādiem nosaukumiem: “Laktas”, “Īleni”, “Kalēji”, “Ēveles”, “Āmuri”.
Atbilstoši amatam
Pensionētā skolotāja rundāliete Rasma Zeijere zina, ka šie māju vārdi saglabājušies no laikiem, kad pēc Pirmā pasaules kara muižas zemes dalītas vietējiem amatniekiem.
Rasma Zeijere stāsta: “Tie vārdi tiešām ir doti pēc piederības. Vecais Skanis bija kalējs un uzcēla “Laktas”. Kurpnieks Ezītis dzīvoja “Īlenos”, viņu neatceros, jo nomira jauns, bet mājiņā mita Eziene ar puiku. No pils puses braucot, kreisajā pusē ir “Kalēji”, kur tiešām dzīvoja kalējs ar uzvārdu Kalējs. “Adatas” bija skrodera Janīša Pūteļa mājas. Viņš bija reti jauks cilvēks, garu mūžu nodzīvoja. “Ēveles” atrodas gandrīz pretī vidusskolai, un tās piederēja kokamatniekam Kučikam.”
Dzelošajā vējā klaudzinām pie dažām mājām, bet durvis ir ciet, iemītnieki aizgājuši uz darbu. Vēlāk, sazinoties ar Rundāles pils darbinieci Gunu Ārenti, uzzinu, ka viņa dzīvo “Āmuros”. Zemesgabalu ar šādu nosaukumu 1928. gadā no kāda Leopolda nopircis viņas tēvs, kurš arī uzbūvējis māju.
Savām rokām
Īslīces upītes krastā atrodas “Īleni”, kur kopš 1978. gada dzīvo Daina Upelniece un Jānis Romanovskis. Viņš stāsta, ka diemžēl nav saglabājušies dokumenti, kas liecinātu par mājas vēsturi. “Te dzīvoja Babru ģimene, kas 1945. gadā esot nopirkusi ēku no kādas vecenītes.
Babri nomira cits pēc cita – vispirms māte, tad tēvs un arī dēls. Kopsaimniecībai piederošā māja palika tukša, un tajā apmesties gribēja daudzi. Skola tolaik atradās pilī, un turpat arī bija dzīvokļi pedagogiem. Daina arī dzīvoja pilī, un šo mājiņu piešķīra viņai. Taču laikam tas daudziem skauda, jo, cik reižu sākumā mums logus izsita, nevaru pat saskaitīt. Par to brīnos, jo patiesībā māja bija galīgs grausts, uz grīdas bija aramkārta zemes. Visu esmu pārbūvējis savām rokām, var teikt, restaurējis,” tā Jānis Romanovskis.
No kuģiem uz pili
Jānis Romanovskis savulaik bijis jūrnieks, bet vēlāk, kā pats joko, kļuvis par mūrnieku.
“Esmu beidzis jūrskolu un diezgan ilgi braucu uz kuģiem. 1973. gadā gribēju mainīt profesiju, un nejauši satikts jaunības draugs piedāvāja darbu toreizējā restaurācijas pārvaldē. Tā nokļuvu Rundāles pilī, kuras atjaunošana tolaik tikai sākās,” viņš saka.
Ar dzīvesbiedri Dainu Jānis iepazinies interesantā veidā. Pie tā esot vainīga… govs, atzīst Jānis. Tik ilgi gājis pie kaimiņienes pirkt pienu, kamēr sagājuši kopā. Dēls jau izaudzis, bet apprecēties tā arī nav iznācis. Ja to darītu tagad, uzreiz būtu jāsvin sudrabkāzas, saka Jānis.
P. S. Par ieteikumu iegriezties vietējā “amatnieku ciemā” sirsnīgs paldies Rundāles pagasta padomes darbiniekiem.
