Arī no uzņēmuma «Bauskas pakalpojumi» uz barikādēm Rīgā 1991. gada janvārī devās daudzi.
Arī no uzņēmuma “Bauskas pakalpojumi” uz barikādēm Rīgā 1991. gada janvārī devās daudzi. Dalībnieku saraksti nav saglabājušies, jo tādu tolaik nebija, skaidro uzņēmuma direktors Nikolajs Dzenis.
“Cerējām uz labāko, bet gatavojāmies ļaunākajam. Negribējām, lai paliek kādas liecības, kas varētu likt cilvēkiem ciest no represijām, ja nu gadījumā kas,” tā direktors. Toreizējam Sadzīves pakalpojumu kombinātam tolaik bija ne tikai labi panākumi ražošanā, bet arī kārtības sargi, reāla civilās aizsardzības sistēma, ko vadīja Daumants Ļūdēns, sargi, autobusi.
“Daudzi mūsējie piedalījās vienotības manifestācijā Daugavmalā Rīgā, un tas bija pamudinājums turpināt protesta akcijas. Uzņēmumā strādāja nacionāli patriotiski noskaņoti cilvēki. Darba sanāksmē pirmdienā pēc manifestācijas struktūrvienību vadītāji vaicāja, kā mēs varētu piedalīties. Organizēšanās bija vienkārša, galvenais inženieris Jānis Borkovskis un ražotņu vadītāji nodrošināja, ka uzņēmums nepārtrauca darbu, cilvēki strādāja maiņās. Arī visiem barikāžu dalībniekiem tika saglabāta alga,” atceras Nikolajs Dzenis.
Galdnieki un mehāniķi brauca uz Zaķusalu pie TV torņa. Tur palika arī uzņēmuma autobuss, cilvēkiem bija, kur iekāpt apsildīties. Uz barikādēm devās arī adītājas un veļas mazgātājas. Toreizējā Sadzīves pakalpojumu kombināta trikotāžas ražotnes vadītāja Solveiga Ikerte atceras: “Sagadījās tā, ka uz Rīgu braukt pieteicās galvenokārt jaunietes. Sapratu, ka nevaru viņas vienas laist, es arī braucu. Negribu apgalvot, ka nebija baiļu, rītos aizbraucot, nezinājām, vai vakarā būsim mājās,” atceras Solveiga.
Baušķenieks Uldis Balodis kopā ar citiem “sadzīvnieku” vīriem nokļuva vienā no īpaši svarīgiem posteņiem – Ministru padomes apsardzē. Viņš stāsta: “Dienas vadījām zālē. Kad ikdienas darbs beidzās, sadalījāmies pa kabinetiem.
U. Balodis stāsta: “Pirmā stāva logus aizsitām ar finieri, lai nevar ierāpties uzbrucēji. Īpaša uzmanība bija dienā, kad interfrontisti rīkoja mītiņu toreizējā ASK stadionā un bija paredzēts, ka viņi nāks uz Ministru padomi. Pa ceļam bija arī “Lattelekom” ēka, starptautiskā telekomunikāciju centrāle, kur arī dežurēja sargi. Par laimi, nekādi uzbrukumi nenotika. Vēlāk dzirdēju stāstām, ka “vainīgs” bijis ļoti populārais meksikāņu seriāls, ko tolaik rādīja televīzija. Pietiekami izsalušies un izklaigājušies stadionā, interfrontisti izklīda pa mājām.”
Uldim Balodim toreiz bija 31 gads, meitiņai divi, dēlam deviņi gadi. Ar bērniem mājās palika sieva Ilga. Viņa atceras, ka ģimenē pat nav pārrunāts, vai Uldim braukt vai nebraukt. Bijis pilnīgi skaidrs, ka mājās palikt šādā brīdī nevar. Vai arī tagad rīkotos tāpat? Ko aizstāvētu – zemas algas, mazas pensijas, lielos nodokļus, augstās mācību maksas un produktu cenas? “Noteikti brauktu, jo, kad pienāk šāds pārbaudījumu brīdis, tad paliek tikai galvenais mērķis un domas, ka jānosargā Latvija,” saka Uldis Balodis.
