Dievišķo un burvīgo dzērienu «Eckau KŅmmel» savulaik novērtējis arī grāfs Vladimirs Sologubs.
Dievišķo un burvīgo dzērienu “Eckau Kümmel” savulaik novērtējis arī grāfs Vladimirs Sologubs.
“.. iedams pa naksnīgās Parīzes ielām, redzēju jūsu logā degam gaismu un nolēmu jūs apciemot un palūgt uzcienāt mani ar kādu glāzīti burvīgā un dievišķā ķimeļa. Atbildēju – ar lielāko prieku, mans draugs, vienmēr gatavs jums pakalpot – un liku palīgam atnest savam naksnīgajam viesim rakstniekam Aleksandram Dimā glāzīti un pudeli ar uzrakstu “Eckau Kümmel”,” tā atmiņās par 1856. gadā Parīzē notikušo raksta grāfs Vladimirs Sologubs (1813–1882).
Spirta plūdu laiki
19. gs. vidū daudzviet pazīstama bija grāfa Pētera fon Pālena Lieliecavas (Gross-Eckau – vācu val.) muižas liķiera fabrikā ražotā liķiera “Eckau Kümmel” marka. Taču sākums ražotnei Iecavā meklējams 18. gs. otrajā pusē, kad Krievijas lielā ietekmē esošās Kurzemes hercogistes kroņa jeb hercoga valsts muiža Lieliecavā tika iznomāta vēlākajam Kurzemes ģenerālgubernatoram Pēterim fon Pālenam. 1795. gadā Pālens Lieliecavas muižu saņēma dzimtīpašumā, bet līdz tam, vēl 1779. gadā, Lieliecavas muižā, Iecavas upes kreisajā krastā, tika uzbūvēta spirta dedzinātava jeb, kā tolaik sauca, brandvīna ķēķis. Tur noteiktās klaušu dienās (parasti no septembra līdz aprīlim, kad bija pats spraigākais degvīna tecināšanas laiks) bija jāstrādā muižas zemniekiem. 1788. gadā iepretim brandvīna ķēķim, Iecavas upes pretējā krastā, tika uzbūvēta arī alus darītava, bet 1805. gadā – arī liķiera fabrika, kur sākās ķimeņu liķiera ražošana.
19. gs. sākumu Latvijas vēsturē mēdz dēvēt par “spirta plūdu laikiem”, jo ļoti daudzās muižās sākās spirta dedzinātavu celtniecība. Tirgojot no graudu spirta gatavotu degvīnu, muižnieki guva lielāku peļņu, nekā pārdodot labību. Turklāt Vidzemes un Kurzemes muižniecība bija panākusi sev arī īpašu privilēģiju – par spirta un degvīna ražošanu un tirdzniecību nebija jāmaksā nekādi valsts nodokļi.
No Iecavas līdz Bauskai – desmit krogu
Vislabākās degvīna tirdzniecības vietas, protams, bija krogi. Šajā laikā visu Kurzemi pārklāja krogu tīkls un latviešu zemnieku jau tā smagajā ikdienā ienāca dzeršanas posts. Ceļā no Iecavas uz Bausku, piemēram, bija desmit krogu (apmēram viens krogs ik pēc diviem kilometriem). Toreizējos spirta un degvīna ražošanas apmērus izsaka skaitļi: 1815. gadā Kurzemes guberņā bija 374 spirta dedzinātavas, 35 no tām – Bauskas apriņķī.
Situācija mainījās apmēram 19. gs. vidū. Tas bija saistīts ar jaunas kultūras – kartupeļu – izplatību. Tā bija vēl lētāka spirta ražošanas izejviela nekā labība. Taču spirta ražošana no kartupeļiem bija tehnoloģiski sarežģītāka, darbu – vairāk. Vajadzēja būvēt lielākas ēkas, un pēc zemnieku brīvlaišanas zuda arī bezmaksas klaušu darbaspēks. Turklāt 1862. gadā Krievijas valdība Baltijā noteica akcīzes nodokli degvīnam. Spirta un degvīna ražošana kļuva dārga, daudzi agrākie muižu spirta brūži beidza darboties.
Ražošanas procesu jaudas palielināšanai jaunuzbūvētā Lieliecavas muižas spirta rūpnīca tika aprīkota ar tvaika dzinēju. Produkciju dažādoja arī turpat līdzās esošā liķiera fabrika. Bez jau minētā Iecavas ķimeņu liķiera fabrikā ražoja arī pomeranču liķieri un pīlādžu liķieri “Rjabinovka”. Produkcijai bija noiets gan Krievijas iekšējā tirgū, gan arī ārzemēs.
Par pēdējo Lieliecavas īpašnieku 1908. gadā kļuva grāfs Sergejs fon Pālens. Lieliecavas muižai un tās kompleksam lielu postu nodarīja Pirmais pasaules karš. 1915. gada vasarā un arī Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. gada rudenī tika sagrautas vairākas Lieliecavas muižas ēkas (arī muižas kungu dzīvojamā ēka), daļēji nopostītas spirta un liķiera fabrikas, arī alus darītava. Kara gados bija sabojātas un izvazātas ražošanas iekārtas, bet pats muižas īpašnieks grāfs Sergejs fon Pālens bija emigrējis uz Franciju.
Iecavas liķieri ražo ārzemēs
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas visus muižnieku īpašumus pārņēma valsts. Lieliecavas muižā 1920. gada 5. un 6. martā strādāja valsts komisija, kas sastādīja aktu par muižas pārņemšanu valsts pārziņā. Alus darītava, spirta brūzis un Kalna dzirnavas Pālena īpašumā palika kā neatsavināma bijušās muižas īpašuma daļa.
Iespēja nomāt spirta ražotni Iecavā divdesmito gadu sākumā interesēja daudzus tā laika uzņēmējus. 1922. gadā Iecavas spirta brūzis līdz 1928. gadam tika iznomāts uzņēmējam Brisam. Viņam bija jāpiekrīt nosacījumam, ka Iecavā netiks atjaunota liķieru ražotne, jo kādreizējo Iecavas liķieru produkciju bija sācis ražot “Coitreau” koncerns Prinkto nā (Ņūdžersijā, ASV) un Anžērā (Francijā). Tur pēc senajām receptēm (visticamāk, ar grāfa Sergeja fon Pālena piekrišanu) tika ražots liķieris “Eckau 00 Kümel Cursky”.
Ogļskābā gāze sanatorijai
Pagājušā gadsimta 30. gados Iecavas spirta brūzi nopirka bijušais ražotnes pārvaldnieks Eduards Tidemanis, kurš modernizēja un paplašināja ražošanu. Spirtu Iecavā sāka ražot arī no cukurbietēm. Visu Iecavā saražoto spirtu iepirka valsts, jo 1919. gadā Latvijā noteiktais valsts spirta monopols paredzēja, ka spirta ražošanu Latvijā var veikt privātuzņēmēji, bet saražoto pēc iepriekš izstrādātiem plāniem un apjomiem iepirka valsts. Centrālajā valsts rektifikācijas uzņēmumā Rīgā iepirktais jēlspirts tika pārstrādāts alkoholiskos dzērienos un tirgots restorāniem u. c. reibinošo dzērienu tirgotavām tā dēvētos valsts degvīna izdales punktos jeb stacijās.
1934. gadā Iecavas spirta rūpnīca bija vienīgā vieta Latvijā, kur ražoja ogļskābo gāzi, ko izmantoja, piemēram, veselības nostiprināšanas procedūrām un ārstniecībai Ķemeru sanatorijā.
Modernizē ražotni
1944. gada rudenī Iecava nokļuva kara frontes ugunīs. 18. septembrī pēc Sarkanās armijas aviācijas uzlidojuma tika sagrauts Iecavas spirta rūpnīcas komplekss. Īpašnieks E. Tidemanis tad jau bija devies bēgļu gaitās uz Kurzemi un vēlāk arī prom no Latvijas.
Pēc otrreizējās padomju okupācijas spirta ražošanas uzņēmums no jauna nonāca valsts pārziņā un 1946. gada 1. novembrī pēc fabrikas ēku atjaunošanas atsāka spirta ražošanu. 1957. gadā notika vērienīga visa rūpniecības kompleksa rekonstrukcija. Tika pārkārtota tehnoloģiskā ražošanas sistēma un sākta apjomīga spirta un ogļskābās gāzes ražošana. Visā ražotnē turpmākos gadus bija nodarbināti aptuveni 80 – 90 strādnieku. Iecavas spirta rūpnīca ilgu laiku (arī vēl 90. gados) bija uzņēmuma “Latvijas Balzams” filiāle.
