Pagājušajā nedēļā atcerējos bērnību. Vispirms tāpēc, ka nejauki sasāpējās auss un pēdējo reizi to biju izjutusi mazotnē.
Pagājušajā nedēļā atcerējos bērnību. Vispirms tāpēc, ka nejauki sasāpējās auss un pēdējo reizi to biju izjutusi mazotnē. Bauskas poliklīnikā pārsteigta secināju, ka pie ārsta rindas nav. Kaut gan, vai priecāties par to, ka aukstuma dēļ nekursē autobusi un pacienti no laukiem netiek uz pilsētu?
Aizvadītajās sala dienās paliku mājās, lai ārstētos. Man šāda iespēja bija, bet tik daudzi cilvēki turpināja pildīt savus pienākumus arī šajā aukstumā, kas gluži vienkārši ir ziema. Siltajās istabās esot, stipri piedomāju par katlumājās strādājošajiem un “Latvenergo” vīriem. Lai nu nekas negadās, jo viņiem šādā laikā novērst ķibeles ir daudzkārt grūtāk. Taču, ja aukstuma dēļ rodas problēmas siltumapgādē un plīst caurules, nav jāvaino ziema, bet gan jādomā par to, ka bēniņi un pagrabi bija jāsiltina un caurules jāpārbauda vasarā.
No pastkastes rīta agrumā izņemot laikrakstu, domās pateicos cilvēkam, kurš to tur ielicis. Viņnedēļ Rundāles pagastā uz ceļa sati ku un uzrunāju pastniecīti. Viņa sacīja, ka iešot vēl desmit kilometru, jo ar velosipēdu pret aso vēju nav iespējams pabraukt.
Pastnieci atcerējos, skatoties interviju ar va/s “Latvijas Pasts” ģenerāldirektoru Gintu Škodovu televīzijas raidījumā “100. pants”. Pasta piegādi sals neietekmē, viņš sacīja. Pastnieku drošību gan nav izdevies ievērojami uzlabot pat pēc notikušās slepkavības Latgalē, atzina pasta vadītājs. Tā pastnieces turpina vienas iet pret vēju garus kilometrus, par nieka atalgojumu nesot vēstules, pensijas un avīzes, kurās ir ziņas arī par to, ko lemj valdība. Par pastniecēm vēl nelemj.
Lasot juristu viedokli, ka Latviju sasniegušais sals janvārī varētu tikt uzskatīts par nepārvaramu spēku jeb tā dēvēto “force majore”, gribējās smaidīt. Ja nu šāds sals būtu martā vai aprīlī, tad varbūt tiešām, bet kas būtu janvāris bez sala?
Vēlreiz atcerējos bērnību. Laikam mācījos pirmajā klasē, kad mana tēta mamma pārbrauca no izsūtījuma Sibīrijā. Nesagaidījusi atvēli doties uz dzimtajām vietām Vidzemē, pirmo gadu viņa apmetās pie mums Bauskā. Ziemas rītos vecmāmiņa mani modināja un sabaroja ar siltu putru. Satuntulējusi lielā pašaustā lakatā, viņa mani sēdināja uz ragaviņām, lai no pilsētas toreizējās nomales vestu uz skolu. Sals bija pamatīgs, bet vecmāmiņai tas šķita tikai tāds nieks pēc Sibīrijā piedzīvotā.
Viņa neko nezināja par putnu gripu, toties stāstīja pasakas par Baciļkungu, kas laukā aiz loga gaida katru, kurš izskries bez cepures, cimdiem un lielā lakata. Man acu priekšā viņas stāstu uzburtais apaļvēderainais vīrelis ar cilindru galvā, kurš spēja piesaukt gan iesnas, gan klepu. Tad cepeškrāsnī tika cepts vesels sīpols, ko iemīcīja karstā pienā, kam piejaukts medus. Šo briesmīgo dziru nācās dzert, jo tabletes bēr nu ārstēšanai Vidzemes vecmāmiņa neatzina. Toties viņai bija pilnīgi skaidrs, ka ziemai ir jābūt ar sniegu un salu un vasarai jāatnāk ar saulainām un siltām dienām. Citādi ir ne šis, ne tas.
