«Man mūža gājums pamatā pagājis padomju iekārtā. Esmu tipisks tās «produkts»,» teic saulainietis JĀNIS BONĀTS.
“Man mūža gājums pamatā pagājis padomju iekārtā. Esmu tipisks tās “produkts”,” teic saulainietis JĀNIS BONĀTS.
Viņš dzimis 1932. gadā. Cēlies no gājēju kārtas, proti, laukstrādniekiem. Kopš 1933. gada J. Bonāts dzīvo Bauskas rajonā. “Esmu īsts baušķenieks,” saka pensionārs.
Ar ko saistīts jūsu darba mūžs?
– Uz Saulaini ar māti pārcēlāmies 1947. gadā. Vecāki bija šķīrušies 1939. gadā. Apzinīgās darba gaitas esmu sācis no pašiem zemākajiem pakāpieniem un beidzis rajona un republikas līmenī. Sākumā strādāju par govju ganu un laukstrādnieku. Pēc Īslīces septiņgadīgās skolas beigšanas iestājos Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. To ar izcilību beidzu 1952. gadā. Darba norīkojumā, pašam par lielu pārsteigumu, tiku nozīmēts turpat. Kļuvu par pedagogu.
Šeit arī iepazinos ar savu nākamo dzīvesbiedri – skolotāju Andīni. Apprecējāmies 1956. gadā. Esam izaudzinājuši divus dēlus – Jāni un Gaidi. Mūža nogalē mūs priecē pieci mazbērni.
Pēc obligātā kara dienesta absolvēju Lauksaimniecības akadēmiju un Daugavpils Pedagoģisko institūtu. Pēc studijām atgriezos Saulaines tehnikumā. Tur dažu gadu laikā pēc kārtas ieņēmu visus vadošos un atbildīgos amatus. Par tehnikuma direktoru strādāju līdz 1964. gadam. Tad mani pārcēla darbā uz rajonu un ievēlēja par Latvijas Kompartijas Bauskas rajona komitejas pirmo sekretāru. Šo augsto un atbildīgo rajona vadītāja amatu pildīju vairāk nekā 23 gadus.
Ko darījāt pēc tam?
– Beigās atkal atgriezos Saulainē. Tiku atkārtoti iecelts par Saulaines tehnikuma direktoru. Šos pienākumus pildīju teju līdz aiziešanai pensijā. Saprātīgi atbrīvojos dažus gadus ātrāk, jo tā sauktās “demokrātiskās atmodas” laikā nespēju samierināties ar tajā laikā iezīmējušos anarhistisko haosu, nelīdzsvarotu, egoistisku bravūru un izteiktu nihilismu par visu līdzšinēji paveikto un darīto.
Strādājot un vadot vienu no ekonomiski spēcīgākajiem republikas rajoniem, visus šos gadus biju arī Augstākās padomes deputāts piecos sasaukumos. Visos tiku izvēlēts par Lauksaimniecības komisijas priekšsēdētāju. Šo atbildīgo darbu veicu 22 gadus.
Kādi bija jūsu amata pienākumi?
– Rajona komitejas pirmā sekretāra atbildība nenoliedzami bija ļoti liela. Tā skāra visas dzīves jomas, lai pozitīvi ietekmētu un nodrošinātu rajona iedzīvotāju labklājību un dzīves saturu. Taču galvenā darba joma bija visu veidu un līmeņu vadošo kadru un speciālistu izraudzīšana, izvietošana un audzināšana. Šis darba sektors arī vainagojās ar atbilstīgiem rezultātiem. Tie iezīmēja respektējamo faktu – pildīju šos atbildīgos amatus kā rajonā, tā arī republikā vairāk nekā 20 gadu.
Pašlaik atsevišķi bravūrīgi “visziņi” plašsaziņas līdzekļos apgalvo, ka rajona komitejas kā žandarmi noteica, kad un ko sēt, kad pļaut un novākt. Tas ir blefs. Tam, kā zināms, bija rajona izpildkomiteja, lauksaimniecības pārvalde u. c. institūcijas.
Kādi, jūsuprāt, ir valsts iekārtas maiņas zaudējumi?
– Ikdiena šo jautājumu neatlaidīgi izvirza priekšplānā. It visā pilnībā no morālā un juridiski tiesiskā viedokļa saprotams, ka ikvienai tautai ir neapstrīdamas tiesības izvēlēties tādu vai citādu sabiedriski politisko un ekonomisko savas valsts modeli. Taču, ja šīs izvēles dēļ tiek sagrautas un likvidētas tautas līdzšinēji iekarotās sociālās dzīves garantijas un iespējas, tad … tad liekas, ka šeit kaut kas absolūti nav kārtībā. Līdzšinējā vietā nekas jauns netiek dots, vienīgi tas, ka “vairākuma diktatūra pār mazākumu” tiek nomainīta ar “mazākuma diktatūru pār vairākumu”. Ar visām no tā izrietošām sekām, par ko katrs pārliecināmies ik dienu.
Kur ir bezmaksas izglītība, medicīniskā aprūpe, garantēta darba nodrošināšana, sadzīves vajadzību un pārtikas cenu samērošana ar reālo situāciju un darba samaksu? Pašlaik, cik zināms, atbildes uz šiem jautājumiem nav. Liekas, ka valsts elitārās virsotnes par to arī nedomā.
Sagrauta valsts ekonomika, praktiski rūpniecības un lauksaimniecības nav – tā atsviesta feodālisma līmenī. Kopējā aina absolūti nav iepriecinoša un vēl mazāk daudzsološa.
Kādi, jūsuprāt, ir ieguvumi?
– Izteikšu savu subjektīvo viedokli. Neapšaubāmi, ka ieguva visi tie, kas vēlējās iepriekšējās sabiedriski politiskās iekārtas restaurāciju. Lūk, rezultāts. Pirmkārt, īsā vēsturiskā periodā – tikai 15 gados – sagrauta nelielas valsts ekonomika, bet jau radušies 500 miljonāru. Otrkārt, nenoliedzami ir atvērts ceļš privātai iniciatīvai jebkurā jomā, ja vien ir uzņēmība, enerģija un prāts saistībā ar šai darbībai vajadzīgo sākuma kapitālu.
Vai ļaudis ir mainījušies?
– Iedzīvotāji, kurus tieši ikdienā un nepārtraukti skar minētās problēmas, ir grūtsirdīgi noskaņoti. Viņi pamazām grimst depresijā un apātijā. Ar patiesu rūgtumu sirdī viņi ironizē – lūk, mūsu vietvalži rajona un pagastu padomēs, šeit likvidējuši padomju režīmu, tagad brauc uz komunistisko Ķīnu pēc pieredzes, kā attīstīt ekonomiku. Ļaudīs pamazām veidojas negatīvs tēls par visu veidu vietvalžu darbiniekiem.
Lēnām attīstās uzskats un pārliecība, ka pašvaldību vadītāji nerūpējas par savu iedzīvotāju sadzīves apstākļu uzlabošanu. Minēšu tikai vienu piemēru. Daudziem vēl ir atmiņā necilvēcīgais noziegums Latgalē – pastnieces noslepkavošana. Viņa ar pensiju devās pie savas aprūpes zonā esošiem pensionāriem. Reaģējot uz šo šaušalīgo faktu, tikai Ceraukstes pagasta padomes vadītājs Jānis Feldmanis patstāvīgi pieņēma dziļi humānu un pareizu lēmumu – pastniekiem nodrošināt centralizētu transportu, lai izvadātu pensijas. Šāds solis raisīja dziļu gandarījumu par šo gudro un saprātīgo vadītāju. Vai tas radīja līdzīgu atsauksmi rajona Padomē, citās pagastu padomēs?
Kādas ir jūsu nākotnes prognozes?
– Neraugoties uz manu minoro toni, ļoti aktuāli izvirzās jautājums: kāda visam ir perspektīva? No sava subjektīvā viedokļa nekautrēšos. Vismaz pagaidām jāteic, ka perspektīva ir visai neskaidra un pat “sūnaina”. Es uzskatu, ka ir jānāk jaunai un radošai paaudzei. Tie, kas ir ārdījuši un grāvuši, nav cēlēji un veidotāji. To pierādījusi dzīves prakse. To gribu kārtējo reizi apstiprināt ar savu darba un dzīves pieredzi un pārliecību.
***
Viedokļi
– RIHARDS MELGAILIS, Vecumnieku pagasta padomes priekšsēdētājs: “Jānis Bonāts bija principiāls vadītājs. Viņš uzklausīja, bet par tālāko lēmumu īpašas apspriešanās nebija. Arī sarunās par ārpusdarba tēmām viņš neiesaistījās. Bonāts ļoti labi pārzināja lauksaimniecību. Toreiz rajona saimniecībām bija izstrādāts ražošanas specializācijas plāns, kas tika realizēts ļoti efektīvi.”
– JĀNIS MIČULIS, Bauskas pilsētas Domes izpilddirektors: “Manuprāt, Jānis Bonāts bija ļoti godprātīgs un konsekvents, netipisks vadītājs tiem laikiem. Ja viņš ko nolēma vai apsolīja, tad to arī ievēroja. Bija prasīgs pret citiem un sevi. Bonāts toreiz Latvijā tika uzskatīts par īpaši atzīstamu lauksaimniecības speciālistu. Viņu raksturoja liela pieticība. Jānim Bonātam nekad nav bijusi ne bagātība, ne liela manta.
