Saklausījušās Ziemeļkrievzemes mūku sacerētas mūzikas ierakstus dziedātājas Žannas Bičevskas interpretācijā, es un draudzene iegrimām tādā kā pareizticības eiforijā.
Saklausījušās Ziemeļkrievzemes mūku sacerētas mūzikas ierakstus dziedātājas Žannas Bičevskas interpretācijā, es un draudzene iegrimām tādā kā pareizticības eiforijā.
Vieta dziļām apcerēm
Gribējās nokļūt vidē, kurā laicīgai kņadai nav varas pār cilvēku dvēselēm. Es ierosināju aizbraukt uz Valgundes pareizticīgo sieviešu klosteri netālu no Jelgavas, ko pāris reižu jau biju apmeklējusi. Ceļā devāmies agrā rudens pēcpusdienā, pa mašīnas logu apjūsmojot skaistās ainavas un pilnā skaļumā klausoties mūku balādes.
Valgunde ir vieta, kas rosina filosofiskām pārdomām par dzīvi. Ieeja teritorijā ir brīva, tiek prasīta vienīgi piedienīga uzvedība un apģērbs. Tādu “reliģijas tūristu” kā mēs todien klosterī bija pietiekami. Daži meditatīvās pozās sēdēja uz soliņiem zem kokiem, bet citi bija iegrimuši lasīšanā.
Askētisks jauneklis, kura skatienā jautās visas pasaules skumjas, centās pārdot grāmatas un pareizticīgo atribūtiku. Mēs diezgan augstprātīgi ar viņu pārmijām dažus vārdus, liekot saprast, ka esam lasījušas daudz nopietnākus pareizticīgo traktātus nekā piedāvātās brošūras.
Nopietns lēmums
Jau iepriekšējā vakarā bijām nolēmušas klosterī piedalīties dievkalpojumā, bet nezinājām, ka parasti tas sākas vakarā. Kad mūsu klejošana pa nelielo klostera dārzu, gaidot liturģiju, jau pašām šķita aizdomīga, devāmies pastaigā uz tuvējo mežu. Noteiktajā stundā ieradāmies mazajā baznīciņā, kur vietas diezin vai pietiktu 50 cilvēkiem, un svinīgi apstājāmies netālu no altāra.
Atšķirībā no katoļu, luterāņu un citām protestantu baznīcām, pareizticīgo dievnamos liturģijas laikā visi stāv kājās. Daudzās baznīcās solu vispār nav. Bijām ar to rēķinājušās un secinājušas, ka esam pietiekami izturīgas, lai stundu vai pusotras nostāvētu. Gan sieviešu, gan vīriešu klosteros dievkalpojumus vada pareizticīgo priesteri. Sievietēm, lai cik augstu rangu viņas ieņemtu mūķeņu hierarhijā, tas nav atļauts.
Arī šoreiz, sparīgi vicinādams kvēpekli, baznīcā ieplīvoja svētais tēvs – batjuška, kā pareizticīgie dēvē priesterus. Telpa iegrima tik biezos vīraka dūmos, ka blakusstāvētājus varēja saskatīt ar grūtībām.
Pārprastā varonība
Lieki piebilst, ka dievkalpojums notika senkrievu valodā un mums it nekas nebija saprotams. Turklāt pilnīgi nepārzinājām liturģijas kārtību. Jutāmies diezgan muļķīgi līdz brīdim, kad sapratām – jāatkārto tās pašas kustības un frāzes, ko dara pārējie.
Pēc kādas stundas mūķeņu monotonie dziedājumi jau sāka šķist iemidzinoši, bet vīraka dūmi izraisīja reibumam līdzīgu stāvokli. Tomēr, nemainot pozas, varonīgi turpinājām stāvēt. Kādā brīdī radās iespaids, ka liturģija turpināsies līdz bezgalībai un mēs, spēkus zaudējušas, saļimsim batjuškam pie kājām. Taču atstāt baznīcu neriskējām, jo inteliģentām sievietēm, mūsuprāt, tā neklājas darīt.
Šajā vidē acīmredzot izskatījāmies ne tikai dīvainas, bet arī izmocītas, jo piepeši manam plecam pieskārās kāda roka. Tas bija vietējais – valgundnieks. Gluži kā uzminēdams mūsu domas, viņš pačukstēja, ka liturģija turpināsies līdz pusnaktij – vēl kādas četras stundas. Mēs drīkstot jebkurā brīdī iziet no baznīcas, tas nebūšot pārkāpums.
Cik atvieglotas piepeši jutāmies! Izspurdzām melnajā naktī, metāmies pie mašīnas un atslīgām sēdekļos. Mājupceļā mūku balādes vairs neklausījāmies, ieslēdzām “Radio SWH”.
