Man patīk kāda filologu anekdote. Jānis Endzelīns pārrodas mājās, dodas uz guļamistabu un ierauga sievu kopā ar mīļāko.
Man patīk kāda filologu anekdote. “Jānis Endzelīns pārrodas mājās, dodas uz guļamistabu un ierauga sievu kopā ar mīļāko. “Dārgā, esmu patiesi pārsteigts!” inteliģentais valodnieks nevar atgūties no redzētā. Sieva mierīgi pieceļas un precizē: “Nē, tu neesi vis pārsteigts, bet gan izbrīnīts. Pārsteigta esmu es.””
Šī anekdote, nevis gramatikas traktāti beidzot man palīdzēja saprast, ka abi tik bieži lietotie darbības vārdi nav sinonīmi. Ja vien neaizmirstas, cenšos to ielāgot. Bet tagad jau vispār nevar zināt, kurš uzrakstītais vārds būs pareizs, jo latviešu valodas tīrības konservatīvie aizstāvji un liberāļi visu laiku atrodas “kaujas pozīcijās”. Katrs grupējums cīnās par savu taisnību un pat nemēģina meklēt kompromisu.
Filologs Jānis Kušķis nupat presē ir paziņojis, ka 2005. gadā par “nevārdu” ir atzīts “centrs”. Līdzīgas aptaujas notiek ik gadu. Pirms kāda laika “nevārda” statusā bija nokļuvis “māsterplāns”. To vēl var saprast, bet kāda vaina ir “centram”? Jānis Kušķis uzskata, ka pēdējos gados svešvārds ir pārmērīgi izplatījies un piesārņo latviešu valodu. “Diemžēl ir arī Valsts valodas centrs – iestāde, kam būtu jārūpējas par nevainojamu valodu,” sūkstās filologs. Viņš ierosina visām vārdkopām, kurās iekļauts šis nejaukais svešinieks, meklēt sinonīmus, piemēram, “vingrotavas” (sporta centri), “apkalpotavas” (visi centri, kas sniedz jebkādus pakalpojumus), “ārstētavas” (medicīnas centri) un tamlīdzīgi.
Valodnieks uzskata, ka nav prātīgi izskaust labus, latviskus vārdus, kas beidzas ar izskaņu -tava. Protams, daži no tiem tiek lietoti jau izsenis, bet diez vai atzinību gūs jaunie piedāvājumi, kas, manuprāt, visai aptuveni raksturo nosaukto vietu nozīmes. Taču es piekrītu valodniekam, ka “centrs” nereti tiek lietots arī nevietā, jo pati esmu redzējusi mazus kabūzīšus ar diviem darbiniekiem un izkārtni “Servisa centrs”.
Kamēr latviskuma aizstāvji karo par dažiem vārdiem, īsti brīnumi reizēm notiek tulkotas literatūras nozarē. Nesen lasīju visai solīdā apgādā izdotu spriedzes romānu, kura darbība notiek Kotedazūrā. Sākumā nevarēju saprast, kas tā par mistisku vietu, līdz citas pazīmes ļāva atskārst, ka darbība notiek Dienvidfrancijā. Ja es nezinātu šīs valsts ģeogrāfiju un pavisam nedaudz arī franču valodas rakstību, nudien noticētu, ka Eiropā patiešām atrodas Kotedazūra, nevis Lazurīta krasts (tiešs tulkojums no franču “Cotź d”Azur”) jeb franču Rivjēra.
Līdzīgu dīvainību īpašvārdu latviskošanā ir papilnam, tādēļ esmu izbrīnīta, ka valodnieki nereaģē un neizstrādā vienotus transkripcijas noteikumus. Ja nu tādi jau eksistē un mēs gluži vienkārši neesam informēti? Tad gan es būtu pārsteigta savā neziņā.
