Svētki nav tikai par dekorācijām, ēdienu un dāvanām. Tie ir par siltuma, prieka un vienotības sajūtu, ko nevar nopirkt vai pasūtīt kā pakalpojumu. Jo īpaši tad, ja mājās ir bērni, kuri gaida Ziemassvētku brīnumu, nevis kā servisu, bet gan kā personīgu maģiju. Un tieši tur slēpjas izcila iespēja: pārvērst svētku sagatavošanu ģimenes piedzīvojumā, kas paliks atmiņā vēl ilgi.
Sagatavošanās kā spēle, nevis pienākums
Bērni ar lielu interesi iesaistās procesā, ja tajā redz spēli, nevis instrukciju. Nevis “palīdzi mammai pakārt virteni”, bet piedāvājiet kļūt par ziemas karaļvalsts dekoratoru. Nevis “saloki salvetes”, bet izveidojiet slepenā aģenta uzdevumu, kas gatavo māju kādam pasaku varonim.
Ļoti svarīgi bērniem savlaicīgi nodot atbildību. Ļaujiet viņiem pašiem izvēlēties, kuru istabu viņi noformēs. Atļaujiet fantāzijai vaļu, pat ja krāsu gamma būs, maigi sakot, ne pārāk dizainiska. Tas nav par kontroli, bet par līdzdalību.
Tieši šādos brīžos ir vērts piedāvāt viņiem padarboties ar vienkāršākām lietām: papīra virtenēm, eglītes rotājumiem, atklātnēm un Ziemassvētku dekoriem. Šādi uzdevumi neprasa īpašas prasmes, taču sniedz sajūtu: “Arī es radu svētkus.”
Ko var uzticēt bērnam
Jūs būsiet pārsteigti, cik daudz bērni spēj izdarīt, ja viņiem ļauj izrādīt iniciatīvu. Galvenais ir pielāgot uzdevumus vecumam.
Lūk, daži varianti:
- 3–5 gadus veci mazuļi ar prieku līmē uzlīmes uz logiem, veido saburzīta papīra “sniegu” vai lipina figūriņas no sāls mīklas;
- 6–9 gadus veci bērni var izgriezt sniegpārsliņas, darināt vainagus vai palīdzēt ar galda klāšanu;
- pusaudži bieži ar prieku pārņem Ziemassvētku pleilistes veidošanu, foto zonas iekārtošanu vai galda spēļu sagatavošanu, atbilstoši tematikai.
Vienojieties jau iepriekš: šogad katram ir sava loma. Kāds rotā eglīti, kāds taisa dāvanu kartītes, bet kāds atbild par noskaņu.
Kur svētki, tur arī tradīcijas
Jo agrāk sāksiet ieviest tradīcijas, jo stiprāk tās iesakņosies. Piemēram, katru gadu kopā cept piparkūkas pēc ģimenes receptes. Vai rakstīt vēstules sev nākotnē ar vēlējumiem. Vai nodot vienu un to pašu rotaļlietu no paaudzes paaudzē. Pieaugušie var nogurt no atkārtošanās, bet bērni tieši tajā atrod svētku sajūtu.
Tradīcijām nav jābūt skaļām. Pat klusa vakara pasaka ar krūzi kakao var kļūt par mirkli, ko pieauguši bērni vēlāk atcerēsies ar siltumu un vieglu aizkustinājumu.
Sagatavošanās svarīgāka par rezultātu
Jūs varat nepaspēt izkārt visas virtenes, neizcept kūku vai nenofotografēt vakariņas. Svētki var nebūt perfekti — ar pārvārītu garnējumu, trūkstošu sveci uz galda un nokritušu eglītes rotājumu. Taču bērni to neatcerēsies.
Viņi atcerēsies, kā jūs kopā izvēlējāties mandarinus tirgū. Kā neveiksmīgi izdevās vates sniegavīrs, bet jūs to tomēr piekārāt. Kā jūs smējāties, kad mīkla pielipa pie galda, un kā dziedājāt vienā balsī, kamēr līmējāt sniegpārsliņas. Viņiem tās nav tikai sīkas detaļas — tas ir pats svētku brīnums.
Jo bērnības atmiņās paliek nevis dekorācijas, bet sajūtas. Un, ja sagatavošanās procesā bija vieta smiekliem, kopīgam darbam, labiem vārdiem un nedaudz brīnumu, tad svētki jau ir notikuši, neatkarīgi no tā, cik ēdienu bija uz galda un kas ieradās ciemos.
