Tā dēvētajam karikatūru skandālam vēršoties plašumā, pieaug arī viedokļu, atsauksmju, vērtējumu klāsts.
Tā dēvētajam karikatūru skandālam vēršoties plašumā, pieaug arī viedokļu, atsauksmju, vērtējumu klāsts. “Bauskas Dzīve” patiesi priecājas, ka arī mūsu lasītājiem ir savs skatījums un vērtējums šī notikuma un preses brīvības, kā arī demokrātisko visatļautību sakarā. Publicējot šo vēstuli, aicinām arī citus izteikties.
Izlasīju 6. februārī “Bauskas Dzīvē” redakcijas sleju 2. lappusē. Tomēr nevaru viennozīmīgi piekrist vispārējam viedoklim, ka “karikatūru skandālā” Eiropa rīkojas pareizi. Demokrātija un vārda brīvība, protams, ir vērtības, tomēr, manuprāt, pēdējā laikā šo vērtību aizstāvji ir gājuši par tālu. Visam ir savas robežas. Arvien vairāk iezīmējas tendence ar demokrātijas vārdu maskēt visatļautību un necieņu. Šis gadījums ir, ja ne pēdējais, tad diezgan liels piliens kausā, kas draud jebkuru mirkli pārplūst.
Var tikai apbrīnot Dānijas premjerministru par drosmi un pārliecības stingrību eiropeisko vērtību aizstāvēšanā brīdī, kad šo vērtību izmantotāji izraisījuši pasaules mēroga skandālu. Tāda stingra nostāja, protams, ir cieņas vērta, taču diez vai tas viņam ir liels mierinājums pašreizējā situācijā.
Nedomāju, ka ņirgāšanās par citu cilvēku svētumiem būtu īstais demokrātijas paraugs. Jo īpaši brīdī, kad saskaņa starp dažādu reliģiju pārstāvjiem kļuvusi ļoti trausla. Vēl vairāk pārsteidza ziņa – kādas Eiropas valsts izdevums esot publicējis karikatūru arī par Jēzu Kristu, tādējādi it kā demonstrējot, ka nav jau tā, ka izsmejam tikai citu svētos. Tas, manuprāt, vēl mazāk var kalpot par kādu attaisnojumu.
Tas, ka vienai cilvēces daļai nav nekā svēta, neaizskarama, vēl nenozīmē, ka līdzīga pozīcija būtu jāpieņem arī citiem. Kā teicis Ojārs Vācietis: “Kas sevi neciena, to citi nevar cienīt…”
Vēl šajā situācijā pavīd arī dubultie standarti. Labi atceros, kādu sašutumu Latvijā savulaik izraisīja “Eirovīziju” prezentācijas, kurās Latvija tika asociēta ar marinētām sēnēm vai dejotājiem kazaku tautas tērpos ar balalaikām rokās. Šķiet, arī toreiz pie vainas bija kādu Skandināvijas valstu pārstāvji un, šķiet, toreiz Latvijas puse piespieda demokrātisko valstu pārstāvjus atvainoties. Domāju, visi piekritīs, ka atšķirība starp pasmiešanos par stereotipiem un pasmiešanos par svētumiem ir būtiska. Šādas pretrunas gan raksturīgas laikam tieši Latvijai. Par citiem paņirgājamies labprāt, taču par sevi pasmieties bieži ir pagrūti.
Vai nav tā, ka daļai cilvēces ir gluži vienkārši “zudušas bremzes” un nav vairs nekādu ierobežojumu un svētumu? Svētumu eksistēšana pie citiem tiek uztverta kā tumsonības pazīme, kas nekavējoties jālikvidē, lai ko tas maksātu. Manuprāt, tas ir kļūdains ceļš.
Laikraksta lasītāja ILZE
