Vecsaules pagastā atrodas divas mājas, kuru nosaukums ir «Untiņi».
Vecsaules pagastā atrodas divas mājas, kuru nosaukums ir “Untiņi”.
Pirmās meklējamas Likvertenu sila malā, pie otru saimniekiem jādodas uz Jaunsauli, skaidro pašvaldības zemes ierīkotāja Dace Sausā. Kāds brīnums, ka reizumis pastnieki ir sajaukuši sūtījumus, kas adresēti “Untiņiem”. Šī vārda izcelsmei skaidrojums tā arī nav atrasts, sacīja “Untiņu” zemes pašreizējā mantiniece Rima Ozoliņa. Kādreizējā kalpu mājiņa savulaik pārdota jau divas reizes.
Ko lemj liktenis
Balts sniega ceļš aizved līdz Bauskai tuvākajiem “Untiņiem”, kurus no divām pusēm sargā mežs. Kupla egle un bērzs izpletuši zaru vainagu pie pašas nelielās ēkas. Šķiet, gada zaļajos mēnešos ainava varētu būt vēl pievilcīgāka.
Sētas saimnieks, kādreizējais rīdzinieks Miervaldis Krims, sarunā pamazāk atklāj, ka uz šo vietu ģimeni esot atvedis liktenis. Atmodas sākumgados domāts par aizbraukšanu projām no Rīgas. Vēlēšanās bijusi apmesties Zemgalē, jo uz šejieni rīkoti pārgājieni pa seno zemgaļu maršrutu no leišiem. It kā senču asiņu balss teikusi priekšā, kur meklēt mājas pēc Atmodas karstuguns, tā rāmi izteicās “Untiņu” saimnieks. Zemapziņā jau izveidojies redzējums, kas acu skatienam atklājies “Untiņos”. Kaut arī tajā brīdī neesot bijis naudas, lauku sēta tomēr nolūkota. Pēc tam viss sakārtojies – pārdots dzīvoklis Rīgā, nopirkta māja laukos. Jaunākā meita Ildze ir piedzimusi šajās mājās, un ģimenē viņu dēvē par īsto saimnieci.
Saskaņā ar dabas ritu
Miervaldis domā un runā nesteidzīgi, jo viņā ir tāds patriarhāls pamatīgums. No daudz lasītā reizēm dvēseli skāris kaut vai viens teikums, kas licis domāt un meklēt likumsakarības, īpaši jau vēsturē – gan pavisam senos laikos, gan arī vēl nesenajos pārmaiņu gados. Par šo tēmu viņa interesantās domas un noskaņas lai paliek kādai citai reizei.
Neparasti, ka Miervaldis apstrādā zemi, itin nemaz neizmantojot tehniku. Kā katrai nodarbei, arī tam viņš atrod prātojumu no senākiem laikiem, tiem, pirms industriālās lauksaimniecības. Augsnes irdināšanai viņš izmanto raukli, kā pats dēvē šo darba rīku, kuru lietojot netiek izjaukta zemes struktūra. Tās pašas nezāles esot labs mēslojums, tikai vajagot atstāt uz lauka. Sētā vēl iederas kaza, vistas, mājas sargs.
Vieta, kur strādāt un domāt
Ģimenes rocība nav tik prāva, lai kādreizējo kalpu māju, kas būvēta no skaidu betona, vērienīgi pārveidotu. Pārnākot uz “Untiņiem”, ir bijis daudz darāmā. Miervaldis te izmantojis koka restauratora zināšanas un prasmi. Paša rokām ceļ pirtiņu no baļķiem.
Tagad ar maizes darbu vairāk nodarbināta dzīvesbiedre Ingūna, taču ir kopīgs darbs – tulkošana un arī peļņa. Miervaldis uz Rīgu aizbrauc vienu vai divas reizes gadā. “Untiņi” ir tā vieta, kur strādāt un domāt. Par jēgu, par likumsakarībām.
Meitām doti latviski vārdi – Lāse, Gune, Ildze. Atvadoties saimnieks atgādina par vārdu “biedrs”, kam dainās ir pavisam cita noskaņa, nekā daudzus gadus bija ierasts. Ceļabiedrs mēnestiņš taču ir kopā ar dzīvo radību. Un ieviņa tika stādīta plāniņa vidū. Virknējot domas, Miervaldis vēl noteic: “Visam ir sākotne un pamats, pilnīgi visam.” Šķiet, “Untiņos” to jūt un ļaujas nevis šolaiku steigai, bet dienu dabiskam ritumam, kāds tas bijis senlaikos.
