Ziemas olimpiskās spēles divas nedēļas turēs vienotā pulsējumā miljoniem sporta draugu visā pasaulē.
Ziemas olimpiskās spēles divas nedēļas turēs vienotā pulsējumā miljoniem sporta draugu visā pasaulē. Itālijas pilsēta Turīna vairāk nekā citas vietas piesaistīs arī Latvijas līdzjutēju uzmanību, jo mūsu valsts olimpiskā delegācija ir tik plaša kā nevienu iepriekšējo reizi – 58 sportisti. Sporta lietpratēji droši vien ir citādākā noskaņojumā nekā līdzjutēji, kuriem vispirmais un svarīgākais nav rezultāts un godalgas, bet labā sajūta –, lūk, turīnā tik daudz mūsējo.
Pragmatiskais un emocionālais skatījums būs vienmēr. Saprotams, ka prāts prasa medaļas, taču jūtas iesilst, jau atklāšanas parādē redzot Latvijas kuplo delegāciju un tās karognesēju Artūru Irbi. Manuprāt, viņš ir izcili piemērots šim uzdevumam. Ne jau daudz sportistu var izcelties ar Irbem raksturīgo inteliģenci, gribasspēku un tiešām īsta vīra stāju. Tādēļ vien man nav žēl naudas, ko valsts no mūsu pašu maksātajiem nodokļiem tērē olimpiskajai delegācijai. Šodienas pārlieku racionālajā pasaulē pozitīvas emocijas jau kļūst par retumu. Un šīm emocijām vēl piemīt patriotisms, kas tik daudzos citos aspektos latviešiem aizvien vairāk izplēn un izplēn.
Ikdienas sporta dzīvē olimpiskajam ciklam arī sava loma, jo Latvijā galvenās sacensības – vasaras un ziemas spēles – ir pieskaņotas šai tradicionālajai četrgadei. Bauskai kā netipiskam ziemas rajonam iet secen samērošanās šim gadalaikam piemērotos sporta veidos. Bet mums tomēr ir arī sava kamaniņu braucēja stelpiete Inga Pīlādze, kas vīrišķīgi un pacietīgi iztur pārbaudījumus tepat Latvijā un starptautiskās sacensībās.
Un vēl es priecājos par puikām, kas atrod lielākus vai mazākus ledus plačus, kur spēlēt hokeju un sapņot par izciliem sportistiem – jau pieminēto Artūru Irbi un citiem. Man prieks par tiem puikām, kas garus kilometrus noslido pa aizsalušo Mēmeli, un arī par tiem, kuri kopā ar vecvecākiem uzkāpuši uz slēpēm, kuri no kalniņa trauc ar ragaviņām. Arī slēpju un sniega dēļu dancinātāji Dirdu kalnā ir malači. Domāju, viņi neatrastos to vidū, uz kuriem attiecināmi Eiropas pētījumi un bēdīgie secinājumi, ka Latvijā sporta nodarbībās iesaistās ievērojami mazāka sabiedrības daļa nekā citās vecā kontinenta valstīs.
Laikā, kad olimpiskās spēles sakustina visplašāko sabiedrību, manī tomēr gruzd neizpratne. Kāpēc mūsu rajonā un pilsētā pēdējos gados nav izdevies īstenot nevienu ieceri, lai veco sporta bāzi papildinātu kaut kas jauns? Avīzē esam daudz rakstījuši par nodomiem, kas tā arī nav īstenojušies. Patlaban izskatās, ka Bauskas 1. vidusskolas stadions tuvākajā nākotnē veidosies par mūsdienīgu bāzi. Bet baušķenieki un rajona iedzīvotāji stūrē mašīnas uz Jelgavu, Aizkraukli, kur izdevies rast finansējumu vērienīgām sporta celtnēm.
Šķiet, ka mūspusē ir par maz prasmes vienoties, novērtēt situāciju, likt prātus un naudu kopā, lai “Bauskas Dzīves” interneta mājaslapā nevajadzētu regulāri aizskart tēmu, piemēram, par to pašu peldbaseinu. Ne tikai šajā debatētāju telpā tas ir nezūdošs objekts. Vai olimpiskā vienotība, kāda jūtama spēļu laikā, varētu līdzēt arī mūspuses pašvaldību institūcijām un uzņēmējiem? Sliecos domāt, ka varētu gan.
