GATIS ZOTOVS. Manās debesīs lido putni un gaisa skūpsti.
GATIS ZOTOVS
***
Manās debesīs lido
Putni un gaisa skūpsti
Tu mana balss
Šodien neaizlūsti
Ko vējš aiznesīs
No manām tavās debesīs
To rītos mostoties
Vakara avīzēs ļaudis uzlasīs
Viņi nemanīs
Ka lido manās debesīs
Tu mana balss
Šodien neaizlūsti
Lai varu klusēt
Nemanīts
***
Es nomiršu aiz laimes
Vieglā dzīves reibumā
Sava mūža otrās puses
nobeigumā
Un nē nē
Tā nebūs romantiska traģēdija
To mīļā zinās
Pasēros
Un dzīvos tālāk
ZANDA STRAZDIŅA
MĪLESTĪBA I
Eju
dzīvības ūdeņiem cauri,
caur Krustu
ESMU ceļā…
MĪLESTĪBA II
Izplešu spārnus
un – atkal esmu
tuksneša smiltīs
rokas
tuksneša klusumā
dzirdu –
neatļauj sev sevi pašu
nedzirdēt…
DAGNIJA GASŪNA
TONAKT
Es tonakt nemaz nepamodos,
Vien sajutu – man esi klāt
Ar savu silto, mīļo elpu
Caur zvaigznēm nācis parunāt.
Es tonakt nemaz nesapratu,
Vai tā bij’ vīzija vai rēgs,
Vai tikai sapnī man tā šķita,
Vai tas bij’ tavu domu spēks?
Es tonakt nemaz nemanīju,
Kā sasnidzis no jauna sniegs,
No rīta, gaismai austot klusi,
Balts palags zemi klāja liegs.
ATMIŅAS
Manām atmiņām šodien
krāsaini tauriņa spārni
no tās skaistās pasakas.
Manām atmiņām saules zelts,
jūras šalkas un pērkondārdi
no tās raibās vasaras.
Manām atmiņām tavas acis,
tavas lūpas un vārdi
kā eņģeļa asaras…
RŪDOLFS SAULĀJS
TU MANĪ DZĪVO
Es varu tālu būt.
Un mirkļi steigā garām rit,
Un gadus mūža pulksten’s sit –
Tu manī dzīvo.
Es varu vecs jau kļūt.
Jau auksti vēji pūš, jau reizēm
salstu,
Rauj dzīves mutuļi no mūža
skalām
Pa atradzei un tālāk plūst –
Tu manī dzīvo.
Dažs divreiz mūžā laimi gūst,
Bet mana deg no abām malām,
Ne apdzēst var, ne dzelmē nirst,
Un mazumā tā liela kļūst –
Tu manī dzīvo!
Es varu mirt.
Zem smiltīm koka saknes augs,
Un briedīs pumpuri un plauks,
Ar tavu skatu apstaroti –
Tu manī dzīvo.
Es varu tālu būt.
Tu vienmēr, vienmēr atnākt
proti,
Un visu saprast spēj tik ļoti,
Lai nevarētu mūs vairs šķirt.
Tu manī dzīvo.
KAIVA KRŪZE
TO SARGĀSIM
Tā mīlestība saista,
Kas garām nepalaista.
To sargāsim mēs ļoti,
Kā es un tu tik proti.
Tā abiem mums būs svēta
Un nekļūs prasta, lēta.
To sargāsim kā zeltu,
No brīnumupes smeltu.
Kā karsta uguns kvēlos
Tā novakaros vēlos,
Un pukstēs sirdis valsī
Un dziedās vienā balsī.
MELĀNIJA
***
Vēl manās bišu dravās
Tavas bites spietos
Un manās ziedu pļavās
Tavi zirgi zviegs!
Pēc tavas mīlestības
Ilgosies man sirds.
Kā sārta magone
Man krūtīs kaisle ziedēs,
Un tu kā taurenis,
Kas ziedu medu sūc,
No manu lūpu
Nektārtvana reibsi!
AINA MEDNE
TIK TAGAD
Tik tagad
Saprotu –
Tā zaķēna ēna,
Tā nebiju es,
Bet – tu.
Un apkārt,
Visapkārt
Mums bija draugs,
Tūkstošacīgais
Āboliņlauks
Ar griezi padusē –
Termometru.
Tagad,
Kad lauks
Kā ārprāts kails,
Par to ēnu
Joprojām bail.
INĀRA DRUVA
IR LABI TĀ
Tev nav jāzina,
ka tu man patīc.
Es tev labāk
nerādīšos acīs.
Citādi – ko ciema
ļaudis sacīs?
Varbūt mani
melniem dubļiem slacīs.
Citādi – ko
padomāsi tu?
Varbūt saskatīsi
kaut ko smieklīgu.
Tev nav jāzina.
Ir gana labi tā,
ka man reizēm
ir par tevi
jādomā.
DEPRESIJA
Presē mani depresija –
Presē paziņots pat bija.
Depresija, depresija
Visu manu prieku rija.
Kulstīja kā kungu rija,
Samala un tagad sijā.
Reizēm uzkrīt kāda sija,
Pārtrūkst kāda nervu dzija.
Bet, kad uznāks eiforija,
Šaubīšos, vai maz tā bija.
RAKSO
DAŽĀDĀS PASAULĒS
Dzīvojam pasaulē vienā,
Bet tāda nav īstā aina.
Varbūt tavējā apaļa,
Bet manējā trīsstūraina.
Mēs runājam vienu, bet
domājam savādāk –
Tāda ir īstā aina.
Laiks drupinās asākās šķautnes,
Mainīsies raksturi, mainīsies aina.
Mēs dzīvojam pasaulēs dažādās,
Kaut runājam vienā mēlē.
Katram tās šķautnes ir savādāk.
Tā, lūk, ir visa vaina.
ANDRIS KOPEIKA
***
Ja būtu mākslinieks,
Es uzgleznotu kokus,
Ko sarma skauj,
Un viņas kristālos
Mīlestība spīguļo.
Ja būtu mākslinieks,
Es uzgleznotu pavasari,
Ar vizbulītēm un pirmo zāli.
Kā tava sirsnība tā plaukst.
Ja būtu mākslinieks,
Es uzgleznotu sauli,
Kas zemi silda, apgaismo
Kā tavas rūpes, tava kaisme.
Ja būtu mākslinieks,
Es uzgleznotu rudeni,
Kas piepildītu āru
Un vizētu kā tava dvēsele,
Jo tu jau esi daile
Un bagātība lielākā.
Tu sapnis, cerība,
Kas mirgo ikdienā,
Uz priekšu dzen
Un neļauj apstāties,
Tu…
LILIANA SKUDRA
BALTĀ ROZE
Nav mans rožu laiks vēl sācies,
Nezied dārzā baltas rozes.
Karā aiziedams, mans mīļais
Nav pēc balta zieda nācis.
Vējš, no kaujas lauka skriedams,
Dārzos noglauž rožu pelnus.
Zeme izdegusi melna –
Neuzplaukt tur baltam ziedam.
Gadi. Gadi. Rozes baltās
Atmiņas un skumjas raisa,
Sirdī rožu pelni kaisās
Manam karavīram staltam.
VITA DŪRA
IEMĪLĒJIES
Kad esi iemīlējies,
Tu zvaigznes skaiti,
Viens, divi, trīs…
Cik bezgalīgs laimes
Lietus līst!
Kad esi iemīlējies,
Tu kaut ko gaidi,
Bet saproti – tas nemaz
Nav tas, dēļ kā TU smaidi…
GUNĀRS BOGDANOVS
SKAISTI TEIKTS
***
ko nu vairs kleperi apkalsi
ja nav pie kā jāt? –
mīļotā aizbrida iedomu pļavās
laimi plūkt
līdz ar to interese
aizblandījās līdzi
vai dzīve nav augstsprieguma
līnija?
skaisti teikts?
skaisti teikts!
***
smaidā rozes zied
un tavas lūpas ir ziedlapiņas
mana krekla caurvēja pūstajā
kabatā
un pati mans apjukums
reibinošā jūtu karuselī
… bungu sitieni, kas laiklaikiem
atskan simfonijā
(Anrī Bergsons)
***
trenējos sist bungas
ne vara ne spēļu
jo gribu ielikt sevi ritmā
kas pāraug visurklātesošā
simfonijā manī
un cilvēkā, kurš dod
man kādu atlikumu
no nejauši saņemtā
prieka
SANDRA CĪRULE
***
Piesien mani
tīteņiem asiem
Lai neaiznes
jūlija vējš
Tālu jūrā
bez vārda
Ko Dievs tai
sen būtu devis,
Lai mūžības grāmatā
Kāds to
aizlaikos atpazītu.
Ar rūgtumu acīs
vērmeļu jūrā bez vārda…
SINTIJA MATULĒNA
PAR SAPNĪTI
Tur aiz daudziem
Sapņu kalniem
Mīt kāds sapnītis mazs.
Tas vienmēr mīļš un jauks,
Tas vienmēr visiem draugs.
Ikreiz, kad skumji kļūst,
Mazais sapnītis pie tevis nāk.
Tas jokojas un ālējas,
Tas uzmundrināt tevi vēlas.
Un sapnītim tas izdodas,
Jo smaidīt tad tu sāc.
Mazais sapnītis
Ir vienmēr mīļš un jauks,
Tas vienmēr visiem draugs,
Tam sirsniņa tīra
Un dvēselīte mīļa
Kā sniedziņš visbaltākais.
