Brunavas pagasta «Dimdoņu» sēta, paceldamās nelielā uzkalniņā, it kā veido noslēgtu vidi.
Brunavas pagasta “Dimdoņu” sēta, paceldamās nelielā uzkalniņā, it kā veido noslēgtu vidi. Izskatās – šeit visam patīk augt, arī paegļiem, kas parasti labi jūtas mežā.
Mājvietas senatnīgumu ļauj konkretizēt aprūsējusi metāla plāksnīte, kas joprojām turas pie klēts sienas. Uzraksts ar grūtībām, tomēr salasāms: “Latviešu savstarpīgā apdrošināšanas biedrība. 1906. gads”. Sarunā ar vīramāti “Dimdoņu” tagadējā saimniece Edīte Šepetauska izzinājusi, ka celtne varētu būt vēl vecāka, jo plāksne ir liecība par klēts apdrošināšanas laiku. Jādomā, ka ne jau tūdaļ pēc uzcelšanas jaunbūvei ir nokārtota apdrošināšanas dokumentācija.
Neaizved no Brunavas uz Rīgu
Ilgus gadus klēts ir izmantota galvenajam nolūkam – graudu glabāšanai. Saimei un arī Edītei celtne nav šķitusi kaut kas īpašs, kamēr koka būve piesaistījusi Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja speciālistu uzmanību. Brunavietei palicis prātā, ka šāda tipa guļbaļķu celtnes mūsu zemē esot retums. Rīgas vēsturnieki pat ieminējušies, ka “Dimdoņu” klētiņai īstā vieta būtu muzejā. Saimnieks tolaik bildis, ka tad viņam vajadzētu vietā citu graudu glabātavu, jo bez tādas lauku sētā tomēr neiztikt. Tā arī sarunas vien izšķetinātas, un pelēcīgā ēka šobaltdien slejas, kur reiz uzcelta.
Veroties uz jumtu, Edīte teic, ka tas gan esot nomainīts. Sākotnēji to klājuši šindeļi, pašlaik saglabājušās mazas šīfera plāksnītes. Ēkai neesot nekas ņemts nost vai likts klāt, vai arī manāmi pārveidots. Vienīgi apcirkņi pārkārtoti. E. Šepetauska bilst: “Tāda tā klētiņa ir saglabājusies. Manuprāt, izskatās labi. Vienīgi grīdu pie durvīm vajadzētu remontēt, dēļos izdilis caurums.”
Palūkojoties apkārt, gribas sacīt, ka klētiņa tomēr ir “Dimdoņu” sirds. Izteiksmīgumu gan nedaudz mazina vēlākos gados celta koka dēļu piebūve, kas jau tikpat pelēcīga kā simtgadniece. Klētij piederīgi ir koka trauki, maizes lize, liela pūra lāde un arī sviesta kuļamā ierīce, kas darināta no koka. Edīte kavējas pārdomās: “Man gribas, lai šeit ir kārtība. Ēka tā kā pati prasītu, lai par to rūpējas.”
Labie darbi tā nepagaist
Šepetausku dzimtas turpinājums vairāk sakuplojis sieviešu līnijā, Edīte ir bagāta ar trim meitām. Par dzīvi runājot, viņa neslēpj, ka pēc vīra pāragrā zaudējuma īpaši jūt, cik laukos svarīgi, ka līdzās ir stiprais plecs. Cenšoties cik jaudājot uzturēt siltumu mazajā guļbaļķu pirtiņā, dārzā un mājā, kuras viena daļa būvēta uz senču mītnes pamatiem. Te vēl saglabājusies maizes krāsns, kuru var iekurināt.
Netālu kaimiņos, “Rītiņos”, dzīvo brunaviete Irma Ladiga. Viņa ar labu vārdu pieminēja Leonu Šepetauski, kurš bijis gana uzņēmīgs, kārtīgs un prasmīgs saimnieks, tāpat arī dēls Leonīds.
Labie darbi tomēr reizē ar cilvēkiem no šīs pasaules nepagaist – tas “Dimdoņos” ir samanāms. Edītes trauslums ir kā pretstats sētas plašumam un pamatīgumam. Varbūt paaudzēs veiktais reizēm līdzsvaro skumjās domas par katram lemto, par to, ko sauc par mūžu.
Pagriežoties uz Brunavas pusi, ceļa galā, sarmā ietinušies, paliek divi kadiķi un ozoli. Kā svētība saimniekiem.
