Lauksaimniecībā situācija ar katru gadu kļūst arvien sarežģītāka tieši klimatisko apstākļu dēļ, intervijā ziņu aģentūrai LETA norādīja biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš. Viņš uzsver, ka arī valsts vieglprātīga attieksme pret savu īpašumu, piemēram, meliorācijas sistēmām, daudziem lauksaimniekiem izmaksāja dārgi. Tāpat Lazdiņš uzsver, ka Latvijas lauksaimnieki ir kategoriski pret to, ka nākamajā Eiropas Savienības fondu plānošanas periodā lauksaimniecībai paredzētais finansējums atrastos kopā ar kohēzijai paredzēto naudu.
Pēdējie gadi lauksaimniekiem nav bijuši viegli, tad sausums, tad plūdi, salnas, lietavas. Arī šogad esat teicis, ka lauksaimniecībā situācija ir katastrofāla. Kādi secinājumi ir tagad, kad ražas novāktas, gads gandrīz noslēdzies?
Lauksaimniecībā situācija ar katru gadu kļūst arvien sarežģītāka tieši klimatisko apstākļu dēļ. Tautas ticējumi un parunas vairs nepiepildās. Ja pēc lielgraudu krusas runājām, ka nākamajā gadā zibens vienā kokā divreiz nesper, tad atsevišķos reģionos vienā dienā saņēmām 200 milimetrus nokrišņu. Un izrādījās, ka tas tomēr sper arī trešo reizi. Trīs gadi pēc kārtas lauksaimniecībā ir bijuši ļoti smagi un izaicinoši tieši klimatisko apstākļu dēļ.
Šogad sinoptiķi gandrīz katru dienu ziņoja par jauniem rekordiem. It īpaši Gulbenes un Madonas pusē bija vietas, kur jūlijā lietus nelija tikai vienu dienu. Ar šādiem apstākļiem līdz šim nebijām saskārušies, un tas bija liels izaicinājums nozarei kopumā.
Jāatzīst, ka līdz jūlijam šķita, ka viss ir labi – ziema bija laba, lauki izskatījās labi, bet tad sākās ilgstoši nokrišņi. Pirmās indikācijas par iespējamām problēmām nāca no piena lopkopības nozares, kur neizdevās laikā veikt pirmo pļāvumu. Tur jau bija jūtams, ka situācija varētu kļūt sarežģīta. Tā kā iepriekšējā gadā lopbarību izdevās savākt vairāk, nekā tika patērēts, bija izveidojušās nelielas rezerves. Šobrīd nav indikāciju, ka kāds būtu palicis bez lopbarības. Tomēr izdevumi ir lieli, jo zālāju platības mitrā laikā tika sabojātas, un tagad tās jāapsēj no jauna.
Savukārt graudkopībā šogad ir īpaši lieli izaicinājumi. Provizoriskā kopraža ir 2,3 miljoni tonnu. Tas nav galīgais skaitlis, jo daļa graudu vēl ir noliktavās, un tikai nākamā gada vidū būs skaidrs, kāda ir bijusi kopraža. Šobrīd raža ir par aptuveni 15 % mazāka, un būtiski sliktāka ir tās kvalitāte – 80 % no kopējā apjoma ir lopbarības kvalitātē. Augstās izmaksas, zemā graudu cena un papildu izmaksas par ražas kaltēšanu būtiski ietekmēja graudkopības nozari. Šis ir viens no retajiem gadiem, kad palika arī nenovāktas labības platības.
Vasarā valdība izsludināja ārkārtējo situāciju lauksaimniecībā visā Latvijas teritorijā līdz 2025. gada 4. novembrim. Cik daudz tas zemniekiem palīdzēja?
Kopumā ārkārtas situācija vairāk tika izsludināta tāpēc, ka, veicot graudu eksportu, kompānijām jānolīgst kuģi jau pusgadu iepriekš, turklāt konkrēti arī jāparedz datumi, kuros šie atbraukušie kuģi tiks uzkrauti. Brīdī, kad kuģi bija pienākuši ostās, mums pat vēl nebija sākusies ražas novākšana. Šajā gadījumā nenoliedzami ārkārtas situācija palīdzēja neiekļūt vēl lielākās nepatikšanās un nemaksāt soda sankcijas par to, ka kuģi nav uzkrauti paredzētajā laikā. Nozarei tas palīdzēja, jo visi šie izdevumi tik un tā pastarpināti nonāktu līdz lauksaimniekiem, kuriem par to būtu jāmaksā.
Finansiāla atspaida no Latvijas valdības nebija, un lauksaimnieki to arī neprasīja, taču vieglprātīga valsts attieksme pret savu īpašumu, piemēram, meliorācijas sistēmām, daudziem lauksaimniekiem izmaksāja dārgi. Lauksaimnieki savas meliorācijas sistēmas kopj un lolo, taču, ja tās ietek valsts meliorācijas grāvī, kurš nav tīrīts 20 gadus, ūdenim vienkārši nav, kur palikt, un tas stāv uz lauka. Diemžēl nav indikāciju, ka valsts pusē būtu apņemšanās savas sistēmas sakopt, līdz ar to tas ir tikai laika jautājums, kad saimnieku lauki atkal noplūdīs tādēļ, ka valsts nav tīrījusi savus grāvjus.
Ārkārtas situācijas lēmumu pieņēmēji teica, ka tas lielā mērā ir domāts tam, lai lauksaimniekiem būtu vieglāk sarunāties ar bankām. Vai jūs redzējāt kādu pretimnākšanu no banku sektora šīs ārkārtas situācijas dēļ?
Bankas… Manuprāt, bankas jau ir pieradušas pie tā, ka trešo gadu pēc kārtas ir nelabvēlīgi apstākļi nozarē. Tāpēc sarunas ar bankām nav apstājušās, tās turpinās. Vai tas būtiski palīdz? Es teiktu, ka tas tikai vērš uzmanību uz to, ka nozarē ir problēmas, bet tas nedod bankām iemeslu piešķirt papildu finansējumu, atlaides vai meklēt kādus īpašus risinājumus lauksaimnieku saistībām.
Jūs jau minējāt, ka gan graudu kvalitāte bija sliktāka, nekā cerēts, gan ka daļa ražas palika uz lauka. Kā tas varētu ietekmēt “Zemnieku saeimas” biedrus? Vai ir indikācijas, ka kāds pārtrauc biznesu, bankrotē?
Realitāte ir diezgan skarba. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra informācija liecina, ka šogad lauksaimniecības nozarē ir notikušas 7 pašnāvības un 30 bankroti. Tāda ir skarbā statistika. Kā tas beigsies, mēs vēl nezinām, jo sarunas ar bankām joprojām turpinās, un daudzi lauksaimnieki vēl nav līdz galam realizējuši produkciju. Pat ja no malas izskatās, ka saimniecībā viss ir labi – lauki apsēti, mašīnas brauc, tehnika strādā, atlaišanas nenotiek -, jāsaprot, ka lielākajā daļā gadījumu tas notiek ar aizņemtu naudu un saimniecībā ir ieķīlāts katrs zemes kvadrātmetrs. Normāli var būt viens slikts gads, var būt milzīga neveiksmīga sakritība, kur divi neveiksmīgi gadi seko viens otram. Tomēr, ja saimniecība ir ar mīnusa zīmi trīs gadus pēc kārtas… Tev vienkārši fiziski beidzas resursi, gan finanšu, gan tavi paša resursi cerībā, ka “kaut kad būs labāk”. Daba šobrīd neļauj ievilkt elpu, uzkrāt rezerves, lai atkal varētu izturēt šādus izaicinājumus un turpināt saimniekot.
Nozarē ir jūtams, ka cilvēki vēlas, kaut kur “iet”, bet kurā virzienā aizies – tas nav zināms. Tas, ka aizvien vairāk lauksaimnieku beigs saimniekot, tas ir fakts.
Parasti tukša vieta nepaliek. Kas varētu nākt vietā? Vai tie lauki vienkārši aizaugs? Vai arī mainīsies veids, kā lauksaimniecības zeme tiek izmantota?
Tas tiešām iet uz to, ka struktūra mainās. Tajos reģionos, kur trīs vai jau četrus gadus pēc kārtas ir slikti rezultāti un klasiskā graudkopība nes tikai zaudējumus, protams, viņi jau šobrīd izvērtē un pāriet uz citām kultūrām. Piemēram, zālāju kultūrām. Tā nav nozare, kas ir orientēta uz eksportu, bet tā prasa mazus ieguldījumus un spēj strādāt ar nelieliem plusiem. Galvenais – tur nav tik būtisku izdevumu kā graudkopībā, kur pēdējos gados jāstrādā ar ļoti lieliem mīnusiem.
Skaidrs, ka arī reģionos, kuros ražas līmenis ir četras piecas tonnas no hektāra pie pašreizējām izmaksām un produkcijas cenām, ar graudkopību vairs nevar atļauties saimniekot. Arī tur tiek meklēti citi risinājumi. Ir tendence pāriet uz bioloģisko lauksaimniecību, bet, redzot Eiropas Savienības (ES) vēlmi nākotnē mazināt subsīdijas, arī šis virziens nav tālredzīgs.
Vissvarīgāk būtu izvairīties no masveida ārvalstu investoru zemes izpirkšanas. Veselas, gatavas saimniecības investori ir gatavi izķert kā karstus pīrādziņus, taču vietējie nespēs konkurēt, jo pat tie, kuri vēl tur galvu virs ūdens, gluži vienkārši nespēs akumulēt tādus resursus, lai nopirktu cita saimnieka zemes. Tur ir jāveido valstisks mehānisms, kā nepieļaut masveida zemju pārdošanu ārvalstniekiem. Pie tā mēs strādājam.
Vai mēs jau varam ieskicēt globālākas izmaiņas Latvijas lauksaimniecībā, piemēram, samazināsies graudaugu platības, pieaugs zālāji? Vai tomēr par šiem pēdējiem trim gadiem vēl ir par agru spriest?
Tas jau ir ieskicēts. Es domāju, ka pavasarī mēs to redzēsim. Latvijā ir tā īpatnība, ka mums nav daudz kultūraugu, ko varam audzēt, salīdzinot, piemēram, ar dienvidiem, kur klimats ļauj audzēt septiņus, astoņus kultūraugus un starp tiem var izvēlēties. Mums klimatisko apstākļu dēļ ir ierobežots skaits audzēšanai piemērotu lauksaimniecības kultūru. Lai gan audzēt var visu ko, jautājums ir, ko mēs varam pārdot.
Tas, ka ziemas rapša platības Latvijā ir samazinājušās, ir pilnīgi skaidrs. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, tā ir visdārgākā kultūra, ko audzēt, un cena vairs nesedz izmaksas. Turklāt tas ir ļoti riskants kultūraugs, pārziemošanas risks ir ļoti augsts. Otrkārt, ņemot vērā to, ka ražas novākšanas sezona aizkavējās, iekavējas arī ziemas rapša sēja. Ja bija reģioni, kuros labību pat nenovāca, tad skaidrs, ka arī iesēt nebija iespējams.
Tāpat arī ziemāju platības samazinās. Piemēram, Kurzemes reģionā teorētiski raža tika novākta, un viņi pat paspēja iesēt ziemājus, bet septembra vidū bija ļoti daudz nokrišņu – divas nedēļas pēc kārtas ļoti daudz lija un sējumi noslīka. Viņi vēl mēģināja pārsēt, bet arī pārsētie ziemāju sējumi noslīka, un daudzviet tie joprojām slīkst. Ir decembris, un to, kādas būs apsētās platības pavasarī, – mēs nezinām, ziema vēl priekšā, bet jau tagad ir skaidrs, ka būs samazinājums.
Ja jūs sakāt, ka ir lauksaimnieki, kas pāriet uz zālājiem, vai tas nozīmē, ka pieaugs lopkopība?
Nē, tas drīzāk ir cits virziens – aiziet uz zālājiem, no kuriem ievāc sēklas. Un tas ir ļoti labs virziens, kurā mēs kā nozare varam iet. Latvijā ir augsnes, kas tieši zālāju sēklaudzēšanai ir ļoti piemērotas. Bet te atkal ir jautājums par tirgu, tirgus ir jāatrod. Jo, kā es minēju, mēs izaudzēt varam daudz, bet, ja nevari pārdot, tad tam nav jēgas. Tāpēc vairāk tiek skatīts virziens uz zālāju sēklu, nevis uz lopbarības ražošanu.
Lopkopība arī ir nozare, kurā ir labi gadi un ir gadi, kad pavisam nav labi. Ja šis gads piena lopkopībā bija puslīdz pieņemams ar salīdzinoši stabilu cenu, tad šobrīd ir tendence, ka piena cena strauji krīt. Kā sagaidīsim pavasari un nākamo vasaru piena nozarē, to atkal neviens nezina.
Bet tur ir arī nozares ieguldījums – kooperācija, kas notika iepriekšējos divos gados, ilgtermiņa līgumi, kas tika noslēgti. Tie stabilizēja piena iepirkuma cenas, un tāpēc šogad šo cenu bija iespējams noturēt samērā stabilu.
Iepriekšējos gados ļoti iezīmējās konsolidācija lauksaimniecībā – lielie kļuva vēl lielāki un iepirka zemes no mazākajiem. Vai tas turpināsies? Vai arī šī trīs gadu krīze liek lielajiem apdomāt, cik tālu paplašināties?
Gan, gan. Protams, nekas nestāv uz vietas, viss mainās. Bet situācija ir tāda, ka arī lielās saimniecības pēc šī gada ir būtiski ietekmētas. Ir tādas, kuras, iespējams, vairs nepastāvēs. Tā ir globāla tendence – peļņas maržas lauksaimniecībā kļūst aizvien mazākas. ES tas ir sevišķi izteikti, jo politiķu ambīcija pēc “zaļā kursa” ir samazinājusi vidējo peļņas maržu līdz absolūtam iztikas minimumam. Mazākas saimniecības vienkārši vairs nav gatavas strādāt 365 dienas gadā, lai neko nenopelnītu, un pārdod saimniecības tādiem, kuri ir gatavi zemi iegādāties, tādējādi zemās peļņas maržas kompensējot ar lielu zemes daudzumu.
Kā ir ar kooperāciju? Jūs jau minējāt piensaimniecību, bet kā ir citās nozarēs, vai attīstās apvienošanās kopīgu mērķu labad?
Jā, nenoliedzami. Kooperācija graudkopības nozarē ir diezgan stabila, ar labu, kvalitatīvu vēsturi un pievienoto vērtību nozarei. Esam līderi Baltijas valstīs, lietuvieši un igauņi ar skaudību skatās uz mūsu graudu kooperatīvu panākumiem. Tas, kā pietrūkst, ir kooperācija gaļas nozarē un piena lopkopībā. Piena lopkopībā kooperācija pēdējos divos gados sekmējusies ļoti labi, situācija lika apvienoties un rezultāts ir jūtams. Tas ir labi.
Gaļas nozarē mums vēl tik labi neveicas. Kopumā kooperācija ir vienīgā izeja, ja runājam par maziem un vidējiem lauksaimniekiem. Bez kooperācijas šajā ziņā nekur nevar tikt.
Par cenām gan graudu, gan jau pieminēto piena cenu. Kādas šogad bija tendences, un vai ir kādas prognozes par nākotni?
Prognozes ir, bet tās ir sliktas. Gan tagadne, gan nākotne šīm nozarēm šobrīd nav labvēlīga. Tendences ir tādas, ka piena cenas strauji krīt, ņemot vērā globālos tirgus, kas ietekmē arī Latviju. Arī graudkopībā nav labāk.
Un arī nākotnē, pat ja Latvijā graudu platības būs mazākas, tas pasaules un Eiropas tirgu pilnīgi neietekmē. Šodien graudu cenas ir 2014. gada līmenī, kas ir ļoti zems. Savukārt izmaksas, kas Covid-19 laikā un karadarbības sākumā pieauga par 30-40 %, nav samazinājušās. Respektīvi, visas izmaksas ir par 30-40 % augstākas, bet pārdošanas cena pat par 10-15 % zemāka. Ar šādu plaisu nozare šobrīd ir ļoti, ļoti apdraudēta. Turklāt ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā.
Tāpat, ņemot vērā visus Eiropas klimata mērķus, kas joprojām ir spēkā un tiek ieviesti, regula pēc regulas tiek ieviesta Latvijas normatīvajā vidē – ar katru šādu ieviešanu situācija pasliktinās. Tas teiciens “nešaut sev kājā” vai “nezāģēt zaru, uz kura sēdi” – ar klimata politikas īstenošanu mēs to darām intensīvi.
Graudkopības konkurētspēja ne tikai Latvijā, bet kopumā visā Eiropā ir būtiski samazinājusies, jo mūsu izaudzētais grauds jau nonāk pasaules tirgū. Eiropas lauksaimniekiem ar savu dārgo produkciju nav nekādu variantu konkurēt ar citām pasaules valstīm. Mūsu graudi ir kvalitatīvi, audzēti pēc labākajiem standartiem. Augu aizsardzības līdzekļu lietošana mums tiek ierobežota vairāk nekā citur, minerālmēslu cenas ir ļoti augstas, ņemot vērā sankcijas un dažādu piegādes tirgu slēgšanu. Ražošanas izmaksas mums ir ļoti augstas – esam izaudzējuši kvalitatīvu, bet dārgu un nekonkurētspējīgu produkciju Eiropas un pasaules tirgum.
Uz kurieni Eiropa ar šādu politiku iet, man atbildes nav. Tādēļ ne velti 18. decembrī Briselē plānots lielākais lauksaimnieku protests ar apmēram 10 000 dalībnieku tieši pret šo politiku, kas mūs ved nekurienē.
Ja pārejam pie Briseles politikas. Vai Latvija piedalīsies 18. decembra protestā?
Jā, no Latvijas arī būs pārstāvji. Varbūt delegācija nebūs tik liela kā Francijai, kuras lauksaimnieki, cik atceros, solīja vairākus tūkstošus dalībnieku, bet Latvija, Lietuva, Igaunija – mēs tur būsim vairāki desmiti.
Tas vien jau parāda, ka nozarei ir problēmas. Un tas tā nav tikai Latvijā. Ja paskatāmies Eiropas lauksaimnieku informācijas kanālus, tad tur arī runā par bankrotiem, par nespēju konkurēt. Es nezinu, kāpēc situācija pasaulē ir tā izveidojusies, ka izejvielu ražotājs ir pamests kaut kur zem tanka riteņiem un neviens ar viņiem nerēķinās. Jāsaka gan, ka trešās valstis, kurās zaļais kurss nav bijis aktuāls, kuras izvairījušās no tarifu kariem un kurām pārtikas standarti ir trīs galvas tiesas zemāki nekā ES, nesūdzas.
To, kā ES slīcina savu lauksaimniecības sektoru, var redzēt uz katra stūra. Svaigākais piemērs – no 1. janvāra visiem ES ievestajiem minerālmēsliem no trešajām valstīm tiek piemērots jauns “klimata” nodoklis. Eiropas Komisija (EK) nav publicējusi šī nodokļa apjomu, turot lauksaimniekus neziņā. Nopludinātā informācija liecina, ka tarifs ievestos minerālmēslus varētu sadārdzināt par 30-40 %. Ar šādu cenu mēs vienkārši nespējam konkurēt globālajā tirgū, jo nedz Ķīna, nedz Brazīlija, nedz Argentīna, nedz kāda cita valsts šādu tarifu saviem lauksaimniekiem nepiemēro.
Iepriekš bija protesta vilnis visā Eiropā. Vai pieļaujat, ka arī Latvijā uz vietas varētu protestēt, ja nekas nemainīsies? Vai tomēr jākoncentrējas uz Briseli, jo Latvijas valdības lēmumi šajā kontekstā nav tik izšķiroši kā Briseles politika?
Protams, pastāv iespēja, ka Latvijā protesti varētu būt. Ņemot vērā, ka tuvojas jaunais ES budžeta plānošanas periods no 2028. gada, tad tas “karstais kartupelis”, kas tiek kustināts, ir jautājums, vai mums būs atsevišķa aploksne lauksaimniecībai, kā tas bijis līdz šim, vai tomēr uzvarēs vēlme visu naudu sajaukt “vienā katlā”.
Uz šo jautājumu pagaidām nav atbildes – vai Latvijai būs atsevišķi Kohēzijas un Lauku attīstības fondi vai arī viss būs vienā aploksnē. Tiekamies ar Saeimas frakcijām un arī ar Valsts prezidentu, lai to pārrunātu. Mēs redzam, ka Latvijai vajag divas nodalītas aploksnes, jo mēs nepaļaujamies uz to, ka Latvijas valdība pieņems labvēlīgus lēmumus attiecībā uz lauksaimniecības nozari, ja nauda būs vienā aploksnē. Ja būs viena aploksne, tad Latvijas valdība pati lems, cik naudas dod Kohēzijai un cik – lauksaimniekiem. Un te mums ticības nav.
Jūs esat pret to, ka abi – Kohēzijas un Lauku attīstības fondi – ir apvienoti?
Jā, mēs esam par to, lai būtu divas atsevišķas aploksnes. Vienots fonds jau saknē nozīmētu birokrātijas dubultošanu. Pie šādas pieejas nepietiktu vien saskaņot dažādus grozījumus Zemkopības ministrijā un tad doties tos skaņot Briselē. Nē, pie vienotā fonda tiktu veidota vēl atsevišķa “vienotā fonda padome”, un katrs jautājums būtu vispirms jāskata Zemkopības ministrijā, pēc tam jaunizveidotajā padomē, un tikai tad to varētu skaņot ar Briseli. Otra Latvijas lauksaimnieku sarkanā līnija ir tiešmaksājumu izlīdzināšana. Jau kopš 2004. gada esam saņēmuši zemākos tiešmaksājumus Eiropā, taču ar katru nākamo ES budžetu tā situācija ir mazliet uzlabojusies. Jaunais EK piedāvājums paredz strauju finansējuma samazinājumu, atmetot Latvijas lauksaimniekus no 82 % no ES vidējā maksājumu līmeņa uz 74 %. Ja Ārlietu ministrija, premjere sadarbībā ar mums nespēs šo labot, mēs būsim pārliecinoši antirekordisti visā Eiropā, esot aiz Polijas, Bulgārijas, Rumānijas utt.
Šie ir jautājumi, kas nenoliedzami var izraisīt lauksaimnieku protestus.
Bet tas, vai būs viena vai divas aploksnes, tas ir Briseles lēmums? Vai tomēr arī Latvijas?
Par struktūru un budžeta sadalījumu ES atbild dalībvalstu premjeri un prezidenti. Viņi nosaka politiku nākamajam plānošanas periodam. Latvijai ir viena veto iespēja, kuru līdz šim ne reizi neesam izmantojuši.
Pašreiz ne no Latvijas valdības, ne Ārlietu ministrijas nav indikāciju, ka mēs skaidri iestātos par atsevišķu aploksni lauksaimniecībai un pilnīgu tiešmaksājumu izlīdzināšanu.
Cik jums traucē tas, ka valdības koalīcija šobrīd ir tādā “interesantā” situācijā? Es pieļauju, ka komunikācija starp ministriem ir diezgan vāja un nav skaidrs, kas notiks pēc budžeta pieņemšanas.
Pozitīvais ir tas, ka nākamā gada budžetā lauksaimniecībai finansējums netiek samazināts. Mums ir divas būtiskas pozīcijas – daļēja kredītprocentu dzēšana un daļēja apdrošināšanas polišu kompensācija. Tie ir stūrakmeņi, kas šajā situācijā nozarei dod stabilitāti.
Tas nozīmē, ka finanšu resursu pieejamība caur “Altum” ir sakārtota un lauksaimniekiem pieejama. Protams, ne visiem, jo ir kritēriji, pēc kuriem tas tiek piešķirts, bet finansējums ir pieejams, lai pārvarētu šo divu trīs gadu krīzi – kā nu kurā uzņēmumā.
Tāpat mēs ļoti skaidri zinām, ka varam apdrošināt savus sējumus un būs valsts līdzfinansējums. Arī nākamajā plānošanas periodā no Eiropas skaidri nāk signāls, ka ir nepieciešami riska instrumenti un mērķtiecīgi finanšu instrumenti. Mums ir atbalsts apdrošināšanai un arī finanšu instrumenti, lai lauksaimnieki varētu attīstīties.
Politika mūsu nozares finansējumu nav skārusi, bet, protams, nestabilitāte ir jūtama. Attiecībā uz nākamo plānošanas periodu nenoliedzami ir ļoti augsts risks, ja valdībā ir nestabilitāte. Tāpat joprojām klimata mērķu politikas ieviešanā mēs turpinām akli ieviest regulas, lai gan uzņēmējiem tas izmaksā dārgi.
Un šeit es jūtu, ka kopumā mēs kaut kur esam pazaudējuši to sajūtu, ka ražošana ir tā, kas valstij ir vajadzīga, ka tā rada kopproduktu. Nevis fondu apsaimniekošana, projektu rakstīšana, lai tikai apgūtu Eiropas naudu, jo tas ir “īstermiņa” risinājums. Kas būs tad, kad šīs naudas vairs nebūs? Un kas notiks, ja nebūs stabilitātes nozarēs, kas faktiski tur ekonomiku un dod stabilu IKP pienesumu – lauksaimniecībā, mežsaimniecībā? Ikvienā krīzē tās ir nozares, kas turpina uzturēt eksporta bilanci.
Ņemot vērā situāciju pēdējos trīs gados, ko jūs gribētu sagaidīt no valsts? Katru reizi, kad zemniekiem ir grūtības, parādās arī viedokļi, ka lauksaimniecība ir bizness kā jebkurš cits – ja bankrotē, tad bankrotē, ja izdzīvo, izdzīvo. Kādas būtu tās fundamentālās lietas, kas valstij jānodrošina? Piemēram, jau minējāt meliorācijas sistēmas.
Primāri – jā, meliorācijas sistēmas. Tas būtu pats pirmais. Jo izaicinājumi mums ir, un pēdējos trīs gados nokrišņi, kā arī sausums ir radījis milzīgas problēmas. Mēs redzam, ka lauksaimnieki arī paši spēj mazināt riskus ar laistīšanas iekārtām, ar salnu aizsardzības risinājumiem augļkopībā un dārzeņkopībā. Bet meliorācijas sistēmu sakārtošanai finansējums ir mazs. Turklāt arī Eiropas politikā viens virziens ir, ka augsne un zeme jāatgriež sākotnējā dabiskajā stāvoklī, kas būtībā nozīmētu meliorācijas sistēmu demontēšanu, tostarp polderu. Un kas notiktu Latvijā? Tad puse Latvijas būtu zem ūdens.
Tur šajā ziņā Eiropas līmenī ir neizpratne. Ir Itālija, Spānija, kur katru vasaru piedzīvo ilgstošus sausumus, un viņiem nav saprotams, kā tas ir, ka kāds citur mēģina novadīt ūdeni prom. Viņiem ir pilnīgi pretējas intereses un vajadzības.
Otrkārt, joprojām aktuāls jautājums ir arī reģionālie ceļi. Tas ir aktuāls jautājums, vai un kādu ceļu tīklu mēs uzturēsim. Varbūt tur ir vajadzīga reforma, varbūt daļu ceļu var nodot privātā lietošanā. Tie ir izaicinājumi, jo mēs redzam, uz ko pašreizējā Satiksmes ministrija iet – viņi samazina sabiedrisko transportu. Ko tas nozīmē? No vienas puses, pēc mēneša politiķi teiks, ka iestājas par lauku apdzīvotību un laukos cilvēks ir svarīgs, bet šodien viņi samazina sabiedrisko transportu reģionos. Tas patiesībā nozīmē, ka no konkrētiem reģioniem cilvēki tiek dzīti prom, bet vietā būs tukšums.
Treškārt, ir beidzot jāsakārto aktīvā lauksaimnieka definīcija. Šobrīd maksājumus saņem vairāk nekā 50 000 “lauksaimnieku”, taču tikai aptuveni 15 000 no šiem maksājumu saņēmējiem deklarē ienākumus kaut 1 eiro vērtībā. Tas nozīmē, ka uz lauksaimniecības attīstībai paredzētās naudas ērti ir uzsēdušies 35 000 liekēži, kuri neko neražo, bet lepni sevi dēvē par lauksaimniekiem un saņem simtiem, atsevišķos gadījumos pat desmitiem tūkstošu, publiskā finansējuma.
Valstij vienkārši ir skaidri jānodefinē politika, uz kuru ejam. Nevar ik pa pusgadam būtiski mainīt kursu. Vienreiz saka, ka “atbalstām lauku apdzīvotību”, otrreiz – “slēdzam skolas, samazinām transportu”.
Manuprāt, šeit ļoti jūtams, ka cilvēki, kas pieņem lēmumus, ir ļoti atrauti no realitātes. Nevajadzētu daudz – ļaut nedēļu padzīvot vidē, par kuru viņi pieņem lēmumus, – ar autobusu reizi divās dienās, kā nokļūt darbā, kā izvadāt bērnus uz skolām un bērnudārzu… Dzīvojot Pierīgā, Rīgā un lielajās pilsētās, to nekādi nevar saprast. Un, ja vēl laukos cilvēkiem pasaka, ka sabiedriskais transports nav “ekonomiski izdevīgs”, tad kur lai viņi paliek?
Lauksaimniecībā jau gadiem runā par Riska fonda izveidi tām lauksaimniecības nozarēm, kurās apdrošināšana nav pieejama vai nestrādā pietiekami labi. “Zemnieku saeima” iepriekš bija pret Riska fonda izveidi. Joprojām domājat, ka Riska fonds nav vajadzīgs?
Mums jebkurš instruments ir derīgs, ja mēs saprotam tā darbības principu. Tas šobrīd nav saprotams. Mēs veidojam Riska fondu, par katru hektāru iemaksājot X eiro, piemēram, trīs eiro hektārā. Latvijā ir 1,7 miljoni hektāru, tātad teorētiski mēs varam savākt apmēram piecus miljonus eiro gadā. Bet fakts ir tāds, ka apdrošinātāji pēdējos trīs gados kompensācijās izmaksājuši ap 20 miljoniem eiro katru gadu. Mēs neredzam, kādā veidā Riska fonds ar pieciem miljoniem eiro gadā varētu nodrošināt pašreizējo apdrošināšanas piedāvājumu.
Ja šogad graudkopības nozarē zaudējumi klimatisko apstākļu dēļ ir 100 miljoni eiro, tad, krājot piecus miljonus gadā, vajadzēs 20 gadus, lai nosegtu šā gada zaudējumus. Mēs neredzam, kā var izveidot uzkrājumu, kas nodrošinātu kaut vai esošo apdrošināšanas piedāvājumu un apdrošināšanas atlīdzības, ko lauksaimnieki ir saņēmuši.
Apdrošināšanas kompānijas Latvijā paļaujas uz starptautisku pārapdrošināšanu, un ar Riska fondu būtu tas pats – valstij būtu jāņem pārapdrošināšana. Bet shēmas nav, nekas nav nolikts uz galda. Pārvaldības principi nav skaidri, administratīvais slogs nav zināms. Mums trūkst virknes detaļu, lai vispār varētu saprast, vai tam ir jēga.
Graudkopība ir salīdzinoši labi apdrošināta. Bet kā ir ar tādām nozarēm kā dārzeņu audzēšana un augļkopība? Tur apdrošināšana ir ļoti maz izplatīta – lauksaimnieki ir teikuši, ka šajās nozarēs apdrošinātāju piedāvājums nav izdevīgs.
Nevaru tam piekrist. Ikvienā sadarbībā ir vajadzīgs gan piedāvājums, gan pieprasījums. Attiecībā uz augļkopības un dārzeņkopības nozari šie divi spēlētāji – apdrošinātāji un lauksaimnieki – vēl nav satikušies, bet piedāvājums ir. Ja runājam par dārzeņu audzētājiem, tad, piemēram, kartupeļu audzētājiem prēmijā būtu jāmaksā 200 eiro par hektāru. Viņiem šķiet, ka tas ir ļoti daudz, taču, ja parēķina, ka ieņēmumi, ko viņš apdrošina, ir 10-12 000 eiro no hektāra, tad tas nav daudz. Tie ir 2 %. Bet audzētāji tomēr izvēlas neapdrošināt, un tā tas ritenis vēl nav iegriezies.
Arī augļkopības nozarei ir iespēja apdrošināt riskus, piemēram, pavasara salnas, bet pieprasījums ir tik mazs, ka apdrošinātāji nevar būtiski samazināt cenu. Arī graudkopībā. Mēs tagad apdrošinām apmēram 400 000 hektāru, bet potenciāls ir vēl vismaz 600-700 000 hektāru. Jo vairāk mēs apdrošinātu, jo apdrošināšana kļūtu lētāka. Bet tas nenotiek, jo joprojām vairāk nekā puse graudaudzētāju uzskata, ka viņus tas neskars. Tā ir viņu izvēle, bet tad pēc tam neskrien un neprasi palīdzību. Tā ir vienošanās ar valdību kopš 2016. gada, ka valsts sedz daļu no apdrošināšanas polišu izmaksām, bet mēs neprasām kompensācijas. Tā tas strādā, un nevar būt izņēmums – “es neapdrošinos, bet gribu kompensāciju”.
Ir arī sarunas ministrijā par to, ka nākamajā plānošanas periodā sējumu apdrošināšanas polises varētu būt obligātas, bet uz minimāliem riskiem. Sarunas ir notikušas, un mēs skatāmies, kā to varētu ieviest. Valstiski tas būtu ļoti pozitīvi, jo tas pasargātu nozari pret noteiktiem minimālajiem riskiem, piemēram, vasaras lietavām, krusām, veldres. Tāpat kā toreiz, kad ieviesa obligāto civiltiesisko apdrošināšanu auto, arī bija pretestība, teica, ka nevajag, bet tagad tas ir normāli, polises ir pieņemamā cenā, un visa sabiedrība ir pasargāta.
Un, ja, lietojam analoģiju ar transportu, ir KASKO apdrošināšana, ja gribi apdrošināties pret kaut ko vairāk.
Jā, lauksaimniekiem OCTA būtu obligāta, bet KASKO vari iegādāties pret papildu riskiem, piemēram, ziemošanas riskiem, slimībām u.c. Manuprāt, šis ir virziens, kurā mums jāiet, nevis veidot Riska fondu, kura darbības principus mēs nespējam saprast un kuram nav nekādu iespēju nosegt tās vajadzības, kas pēdējos trijos gados nozarē ir bijušas.
Ja runājam par vietējo tirgu, par lauksaimnieku un lielveikalu attiecībām, kā situācija ir vai nav mainījusies pēc pavasarī parakstītā Memoranda pārtikas cenu samazināšanai? Vai kā lauksaimnieki redzat kādu ietekmi?
Neredzam un, visticamāk, arī neredzēsim. Mans personīgais viedoklis ir ļoti vienkāršs – tikai “mēslu kravas” var uzlabot situāciju mazumtirdzniecībā. Savulaik tas tā notika Igaunijā, viņi to jautājumu atrisināja, un tur tirgus sakārtojās. Bet šobrīd situācija Latvijā – lielākajām mazumtirdzniecības ķēdēm nav nacionālas piederības, tātad viņus nekas nemotivē atbalstīt vietējo ražotāju. Priekš kam? Nav intereses.
Valsts un pašvaldību politika nekādi neietekmē viņu biznesu. Un, manuprāt, pašvaldībām pat nav tiesību būtiski ierobežot veikalu būvniecību. Ja paskatāmies uz pilsētvidi, no kā tā sastāv, – no veikalu ķēdēm un degvielas uzpildes stacijām. Tā vietā, lai būvētu bērnu laukumus, mēs uzceļam kārtējo uzpildes staciju. Paradoksāli, bet Jelgavā 200 metru rādiusā ir astoņas uzpildes stacijas. Priekš kam?
Mazumtirdzniecībā veikali – kastes – tiek tikai būvēti un būvēti – “Rimi”, “Maxima”, “Lidl”. Ko mēs no tā kā sabiedrība iegūstam – augstākās pārtikas cenas Baltijā? Attieksme pret vietējo produkciju ir ļoti slikta, un šogad tas izpaudās īpaši. Vairākiem dārzeņu ražotājiem līgumi netika pagarināti, līgumi tika lauzti un vietējā produkcija aizstāta ar Lietuvas vai citas ES valstu produkciju. Vai tā ir labāka? Nē, nebūs labāka. Vietējais dārzenis ir vietējais dārzenis.
Ja paskatāmies Lietuvā, tur situācija ir citāda – piemēram, arī “Maxima” ķēdē ir vietējo produktu tirdzniecības vietas, viņi saprot, ka vietējais produkts ir pieprasīts un to ir izdevīgi tirgot. Latvijā ir tikai “Klēts” sadaļa atsevišķos “Rimi” veikalos.
Tādēļ es saku, ka bez “mēslu kravām” pie mazumtirdzniecības ķēžu veikaliem mēs neko neatrisināsim.
Pozitīvs signāls ir tas, ka Konkurences padome uzlika sodu “Maxima”. Tas ir labi, jo nozīmē, ka valsts institūcijas seko līdzi tam, kas notiek mazumtirdzniecības nozarē. Protams, tiesvedība izlems, vai tas ir pamatoti vai nepamatoti, bet pozitīvi ir tas, ka šo nozari uzrauga. Tāpat Konkurences padomes analīze jau ir parādījusi, ka uzcenojumi mazumtirdzniecībā ir daudz lielāki un rakstāmi ar divām nullēm. Vienlaikus lauksaimnieks un izejvielu ražotājs neko no tā neiegūst. Tātad starpība paliek kaut kur citur.
Runājot par sodu “Maxima”, vai tas varētu kaut ko mainīt? Vai tas varētu likt arī citiem tirgotājiem uzlabot savus nosacījumus?
Tas vairāk ir signāls tam, ka mazumtirdzniecības ķēdēm tomēr vajadzētu pārdomāt savu rīcību šodien un uzlabot situāciju. Es neizslēdzu, ka šādas soda sankcijas pret lielajiem tīkliem varētu turpināties.
Ko es nesaprotu, kāpēc jau gandrīz divus gadus notiek diskusijas ar mazumtirdzniecības ķēdēm, bet rezultātu nav. Patiesībā rezultāts ir sliktāks nekā iepriekš. Domāju, ka kādā brīdī pārmaiņas būs, jautājums tikai, vai tās nāks no lauksaimnieku aktivitātēm, vai caur valsts pārvaldes sankcijām. Kurš ceļš būs ātrāks un efektīvāks, mēs nezinām.
Bet, manuprāt, problēma ir arī citur, ne tikai veikalu īpašnieku attieksmē. Arī cilvēki, kas šajos tīklos pārvalda iepirkumus, nedarbojas ar mērķi veicināt vietējo produktu. Tur nav intereses to darīt.
Jūs sakāt, ka tas ir jūsu personīgais viedoklis – vai ir arī citi lauksaimnieki ar tādu pašu nostāju, un varam nonākt līdz “mēslu kravām” pie veikaliem?
Domāju, ka, ja mēs to organizētu, tad daudzi pievienotos. Mums jau nav vairs, ko zaudēt – ja mazumtirdzniecības ķēdes met ārā vietējos ražotājus, tad ko mums citu darīt? Droši vien mēs paudīsim savu nostāju. Arī šogad dārzeņu nozarē ļoti daudz produkcijas palika uz lauka tikai tāpēc, ka mazumtirdzniecības ķēdes samazināja iepirkumus, cenas tika diktētas neadekvāti zemas. Ar tādām cenām dārzeņu audzētājs parēķina, ka viņam nav izdevīgi pat tuvoties ražai – izdevīgāk ir atstāt to uz lauka, nekā novākt un mēģināt realizēt mazumtirdzniecības tīklos, jo tas radītu tikai zaudējumus. Nu ko tad mums zaudēt vēl vairāk?
Kā ir ar vēl vienu ķēdes posmu – pārstrādātājiem? Kādas šobrīd ir attiecības ar viņiem? Piemēram, piena nozarē savulaik bija ļoti lielas problēmas ar to, cik pārstrādes uzņēmumi maksāja par pienu.
Piena nozarē problēmas nav pazudušas. Piena pārstrādē trūkst konsolidācijas. Ir daudz uzņēmumu ar maziem apjomiem, kā rezultātā pašizmaksa ir augsta. Apvienošanās, pārņemšana ir vienīgā izeja, ja mēs gribam konkurētspējīgu piena pārstrādi, bet tas posms jau ir nokavēts. Igaunijas “E-Piim” rūpnīca ar saviem 2000 piegādātāju jau ietekmē visu Baltijas tirgu, un arī lietuvieši attīstās ļoti strauji. Līdz ar to piena pārstrādē Latvijā es neredzu nekādas indikācijas, ka notiktu konsolidācija un ka rastos nopietni spēlētāji, kas varētu būt konkurētspējīgi kopējā tirgū.
Attiecībā uz graudkopību – mums ir kvalitatīva pārstrāde, mēs spējam pieaudzēt ražošanas un eksporta apjomus.
Gaļas nozarē?
Cūkgaļas ražošana Latvijā nodrošina apmēram 56 % no pašpatēriņa. Pārstrādei trūkst izejvielu. Sabiedrība savulaik teica, ka “mums vajag labas algas skolotājiem, labas pensijas”, bet, tiklīdz runa ir par to, kur būvēt cūku fermu, to “mums nevajag”. Daudzi projekti tika noraidīti tieši sabiedrības attieksmes dēļ, un tāpēc nozare ir iestrēgusi tajā ražošanas apjomā, kāds ir.
Putnkopība attīstās ļoti labi – gan gaļa, gan olas. Tomēr arī šo nozari ietekmē mazumtirdzniecība. Ir bijuši precedenti, ka uz Lieldienām tiek solīts ļoti liels pasūtījums olām, bet pēdējā brīdī mazumtirdzniecības tīkls pasaka, ka “nē, mēs tomēr ņemsim no Polijas”. Tas rada nestabilitāti un riskus ražotājiem.
Manuprāt, gaļas pārstrādes nozare varētu vairāk specializēties, ja būtu labākas un stabilākas attiecības starp ražotājiem un mazumtirdzniecību. Tad nozare varētu specializēties dažu produktu ražošanā, kas būtu efektīvāk visiem. Pašlaik pārstrādātāji ir spiesti ražot 20-30 produktu klāstu, lai tikai būtu sortiments visās pozīcijās. Mazumtirgotājam tas, protams, patīk – ir vairāk izvēles, vairāk pozīciju. Bet ekonomiski tas nav efektīvi pārstrādātājiem. Ja būtu specializācija un skaidrs sortiments, tas dotu daudz lielāku pienesumu.
Lemjot par nākamā gada budžetu, ir apstiprinātas samazinātas PVN likmes virknei pārtikas pamatproduktu. Kā tas varētu ietekmēt ražotājus un lauksaimniecības produktu tirgu?
Ja samazina PVN, tas ietekmē naudas plūsmu. Bet primārais, kas bija dārzeņu nozarē un kas mums bija ļoti svarīgi, ar samazināto PVN mēs vispār noturējām nozari pie dzīvības. Kāpēc? Tāpēc, ka, ja ir pamata PVN likme, tad dārzeņu audzētāji saka, ka viņiem nav izdevīgi audzēt. Izdevīgāk ir aizbraukt uz Poliju, nopirkt dārzeņus, atvest uz Latviju un pārdot. Bizness sanāk lielāks, nekā audzējot pašiem. Ar samazināto PVN mēs paliekam konkurētspējīgi.
Finanšu ministrija gan joprojām saka, ka PVN neko neietekmē. Kā neietekmē? Ja mazumtirdzniecība pērk ar 0 % PVN no importētā un 21 % PVN no vietējā ražotāja, tad kur tā starpība paliek? Tie ir apgrozāmie līdzekļi, kas mazumtirdzniecības ķēdēm ir ļoti būtiski, jo viņu iepirkumi ir simtos tūkstošu. Tāpēc viņiem ir izdevīgāk iepirkt importu, nevis vietējo.
Samazinātā PVN likme dārzeņiem tiešām noturēja nozari pie dzīvības, īpaši pierobežā. Tā dēļ zemeņu audzētāji, dārzeņu audzētāji palika šeit un turpināja audzēt paši, nevis brauca uz Lietuvu vai Poliju, pirka tur un pārdeva šeit.
Ja samazinātā PVN likme atspoguļotos produktu cenās veikalos, tas būtu ļoti pozitīvi. Attiecībā uz dārzeņiem joprojām turpinās monitorings, un ir redzama zināma ietekme. Bet te paliek cilvēciskais faktors, vai mazumtirgotājs šo “bonusu” izmanto vai ne. Mums, protams, interesē, lai cena samazinās un lai patēriņš vietējiem produktiem augtu.
Ja samazinātā PVN likme tiks attiecināta arī uz citiem pamatproduktiem, kā tagad ir iecerēts, tas varētu veicināt vietējo ražošanu?
Tas ietekmēs konkurētspēju – piemēram, vietējās olas konkurētspēju ar importēto. Importēt paliks neizdevīgāk, un tad labāk būs pirkt vietējo.
