Iecavnieki māsa ELĪNA un brālis ANDIS CILDERMAŅI dzimšanas dienas svin kopā.
Iecavnieki māsa ELĪNA un brālis ANDIS CILDERMAŅI dzimšanas dienas svin kopā. Arī rīt, 25. februārī, viņi kopā ar draugiem pirtī atzīmēs divējādas pilngadības. Elīna 19. februārī kļuva 21 gadu veca, bet Andim 22. februārī palika 18 gadu.
Viņu tētis Roalds vēlējās sagādāt patīkamu pārsteigumu un lūdza, lai par bērniem uzraksta avīzē. Aicināju jauniešus Elīnu un Andi atbildēt uz dažādiem jautājumiem.
Kas jums sagādā prieku?
Andis: –Tās ir kinolentes. Esmu ļoti daudz filmu noskatījies, man tuvākas ir latviešu vecās filmas, jo tajās ir saistošs sižets un dabisks aktieru tēlojums. Piekrītu nesen kādā žurnālā izlasītai atziņai, ka jaunie latviešu režisori filmas veido kā mākslu, dažkārt pārāk mākslīgu. Īpaši aizkustināja filma “Nāves ēnā”. Nesen atklāju, ka prieku man sniedz teātris. Jau vairākus mēnešus braucu uz teātra mēģinājumiem Bauskas tautas namā pie režisores Ināras Heganbartes. Mācos Iecavas vidusskolas 11.a klasē, pēc stundām vēl sevi pilnveidoju teātra sporta nodarbībās, kur apgūstam izpaust emocijas dažādās improvizācijās. Vislabāk sanāk atainot spēcīgās emocijas – bēdas, niknumu. Sāku domāt, ka nākotni vēlos saistīt nevis ar režisora darbu, bet gan ar aktiermākslu.
Elīna: – Prieku sagādā tas, ka varu strādāt, pelnīt naudu un būt materiāli neatkarīga no vecākiem. Strādāju Rīgā, Berga bazārā, Emīla Gustava šokolādes veikalā.
Kā nopelnījāt savu pirmo naudu?
Andis un Elīna: – Tā kā vecāki nodarbojas ar lauksaimniecību, vasarā viņiem daudz jāpalīdz. Mēs trijatā kopā ar vecāko brāli Egmontu izravējām burkānu un kartupeļu vagas un no vecākiem saņēmām pirmo naudiņu.
Kādā profesijā sevi nespējat iztēloties?
Andis: – Par ķirurgu. Nevaru skatīties uz asinīm. Man būtu bail uzņemties tik lielu atbildību par otra cilvēka dzīvību.
Elīna: – Nespētu strādāt par matemātikas skolotāju, tāpēc arī pārtraucu studēt pedagoģiju. Jutu – tā nav mana vieta.
Vai jums ir iesauka?
Elīna: – Ģimenē esmu Elīna. Taču jau kopš bērnudārza laikiem draugiem esmu Džekiņa. Iesauka cēlusies no tēta, jo viņu citi dēvē par Džekiņu. Darbā esmu Elziņa. Reiz draudzene jautāja, kā mani īstenībā sauc.
Andis: – Es it visur esmu Andis. Ļoti reti gadās, kad uzrunā: “Klau, mazais Džekiņ!”
Pēdējā grāmata, ko izlasījāt?
Andis: – Evansa darbu “Zirgu vārdotājs”. Tā īpaši aizkustināja, grūti bija to vienaldzīgi nolikt plauktā.
Elīna: – Pašreiz lasu Koelju “Veronika grib mirt”.
Svētdien būs Olimpisko spēļu noslēgums, kādas jums ir attiecības ar sportu?
Elīna: – Pavisam tuvas. Tēva ietekmē ar Andi astoņus gadus pie Baibas Gāgas trenējāmies galda tenisā. Tagad šad tad mēdzu aiziet uz trenažieru zāli un aerobiku.
Andis: – Dejošana ir vislabākais sports, pēc tās jūtos lieliskā formā. Jau daudzus gadus mana aizraušanās ir tautiskās dejas. Kad studēšu, plānoju šo nodarbi nepamest. Ļoti vēlētos piedalīties Vispārējos dziesmu svētkos.
Vai daudz godarakstu esat saņēmuši?
Andis: – Jā, man ir sakrājusies prāva kaudzīte no mācību olimpiādēm, par labām sekmēm mācībās, kā arī no sporta deju sacensībām. Pavisam nesen startēju latviešu valodas un literatūras rajona mēroga olimpiādē, redzēs, kā būs veicies.
Elīna: – Skolas gados sevi pierādīju sporta sacensībās, arī galda tenisā.
Kas ir jūsu trīs galvenās vērtības?
Andis: – Ģimene, veselība un karjera.
Elīna: – Ģimene, labs darbs un draugi.
Lielākais sasniegums, ar ko lepojaties?
Elīna: – Prieks, ka pabeidzu vidusskolu. Kaut arī grūti gāja ar matemātiku, tomēr izķepurojos. Pašlaik prātoju, kurā augstskolā šogad stāties.
Andis: – Lepojos ar sevi un to, ko esmu izdarījis. Jo vairāk aizpildu laiku, jo vairāk varu paveikt. Publiskās runas konkursā ieguvu pirmo vietu. Četras minūtes man vajadzēja runāt paša sacerētu tekstu par mīlestību. Rezultāts bija pārsteigums. Paldies literatūras skolotājai, kura pamanīja manu skanīgo balsi.
Vai ir kāda tradīcija, kas valda jūsu mājās un ko vēlāk gribētu pārņemt paši savā ģimenē?
Andis: – Attieksmi, ko saņemu no vecākiem. Patīk, ja izsaku kādu ideju un viņi to nenoliedz. Priecē, ka viņi dzīvo līdzi maniem panākumiem.
Elīna: – Savā ģimenē noteikti vēlētos to mīļo un draudzīgo izjūtu, kas starp mums valda gadskārtu svētkos.
Ko varat sacīt par saviem vecākiem – mammu Gaļinu un tēti Roaldu?
Andis: – Vecākus mēs ļoti mīlam. Viņi darīs visu, lai tikai mums būtu labi. Kad pats sākšu pelnīt, man ir iecere realizēt sapni – visai ģimenei izmaksāt kopīgu ceļojumu uz Austrāliju pie tēta radiem.
