Hokeja vājprāta pārņemtie atgriezušies mājās. Dzīvojam atkal, kā ikdienā klājas. Klusi un nemanāmi kā bez vainas vainīgie no Turīnas pārbrauca hokejisti neveiksmīgie.
Hokeja vājprāta pārņemtie atgriezušies mājās. Dzīvojam atkal, kā ikdienā klājas. Klusi un nemanāmi kā bez vainas vainīgie no Turīnas pārbrauca hokejisti neveiksmīgie. Līdz pasaules čempionātam maijā varoņus mūsu nebūs kas paijā. Kalvītis Aigars mierina vīlušos – pasaules galam nepielīdzināt notikušo. Vaina laikam būšot komandas vadībā, nevis spēlētāju kūtrajā darbībā. Bet Cipruss, vairāku vārtu guvējs, kritizē savējos – bijām spirgti un veseli, bet nespēlējām ar sirdi un dvēseli.
Pasaules līmeņa sporta halle jau iedziedāta, dažu Raimonda fanu pat nedaudz aprunāta. Latviešiem tāda daba – uzreiz neteikt nekā laba. Tualešu par maz un šauras, vestibili – tā kā saujas. Svarīgāks par visu man – dziesmas hallē labi skan!
Pie zaudējumiem Latvijas valstij pieskaitāmi katastrofāli daudz tādu, kas strādājot nelegāli. Žurnālistu nosauktā zaudējumu summa esot pārspīlēta, bet VID kļūdas labojumā nepiedāvā nekā, arī neuzspīlēta. Situācija ir visai mīklaina – bezdarbs aug, bet darba tirgū svešos pret savējiem maina.
Tikko kā ievilkta priekšvēlēšanu taka, bet koalīcijā jau gruzduma smaka. Atkal mierina Aigars Kalvītis – tas tik tāds nieka cinītis. Turpmāk solās visu darīt ar apdomu, tikai bez opozīcijas padoma. Vārdi premjeram kā zirņi birst aši: pēc vēlēšanām taču strādāsim kopā paši. Valdības komanda jūtas droši, taktika un mērķi uzvaroši. Zemtekstu samanīt nebūt nav grūti, tas skatāms kā caur spodru rūti: vēlēšanas – smaga finanšu nasta, strādāsim vecie, un basta!
Latvieši uz ārzemniekiem krituši ne pa jokam, mēles uz visiem un visādi lokās. Guntis Ulmanis ar eksprezidenta tiesībām aicināšot Putinu uz pasaules hokeja viesībām. Tādās reizēs runas veikli raisoties – varbūt par gāzi un naftu varētu vienoties. Abreni gan kā nolādētu īpaši pieminēt nevajadzētu.
Abrenes tēmai mums jāraugās pāri, tāds pats tabu kā leģionāri. Vēl marta sakarā viņi nebija teikuši ne vārda, kad presē tiem jau “piešūta bārda”. Dāņi savu brīvību aizstāv ar zobiem, mūsu demokrātija – ar dzelteniem robiem. Lai nu kā lielajiem zēniem gribētos “patusēt”, dažkārt gudrāk tomēr ir paklusēt. Bet kas to deva, ja pavēle nāk no paša Zeva. Ārlietu ministrs raksta latviešiem vēstuli atklātu kā nacionālās uzvešanās traktātu. Bet mūsu vīri sirmie, kas brīvei cēlās pirmie, mums citu domu sniedz: “Liec zobenu zem galvas un cieši neiemiedz!”
Attālumā viss skaidrāk redzams un nekas ar viltu nav sedzams. Uz kurieni mērķēts kaimiņu politikas stobrs, “Latvijas Avīzē” skaidro Pols Goubls un brīnās par latvisko melanholiju, slīdot atpakaļ uz mīļoto Krieviju. Ko nepaveiks tanki vai munīcija, spēs politiska korupcija, mūs brīdina Pols Goubls, amerikāņu politologs.
Dzejniekam Andrejam Eglītim pēdējo godu atdos 1. martā dzimtās Ļaudonas kapos. Tēvzemes smiltis vēl vienu mūžu segs, bet cauri gadsimtiem viņa vārdi degs: “Dievs, Tava zeme deg!”
