No tuviem cilvēkiem šķiroties, vienmēr ir skumji un sāpīgi. Taču ir tautas, kas šādos brīžos dejo un dzied, jo uzskata, ka pēc šīs dzīves pārbaudījumiem aizmūžā sāksies saulainas dienas.
No tuviem cilvēkiem šķiroties, vienmēr ir skumji un sāpīgi. Taču ir tautas, kas šādos brīžos dejo un dzied, jo uzskata, ka pēc šīs dzīves pārbaudījumiem aizmūžā sāksies saulainas dienas.
Smagā doma
“Mamma viena vairs dzīvot nevar,” secināja Artis un Lolita. Māmuļu bija piemeklējis otrs insults, un ārsti atzina, ka viņai turpmāk būs vajadzīga palīdzība ik solī. Taču viņa dzīvo tālā Vidzemes nostūrī, bet bērnu ģimenes – Rīgā. Tur pašiem šaurs divistabu dzīvoklītis. Viena no abām meitām gan gatavojās iziet pie vīra, tomēr kādu brīdi visiem vajadzēs dzīvot kopā. Kur gan vēl atrast vietu vīramātei?
Nāksies pārdot tēva sētu un par to naudu pirkt lielāku dzīvokli vai māju Rīgā, sprieda Artis un Lolita. Abiem gan nevērās mute, lai to pateiktu mammai. Viņai meža malā bija pagājis viss mūžs. Abi ar nu jau nelaiķi vīru kopā cēluši māju, savulaik kūts bijusi pilna ar lopiem, pašu stādītas ābeles rudeņos joprojām augļu bagātas.
Arī Artim nav viegla doma par aiziešanu no šīs vietas, jo viņš tur uzaudzis, zināma katra taka mežā, labākās ogu un sēņu vietas, uz strautiņa viņš bērnībā uzmunsturējis savas pirmās ūdensdzirnaviņas.
Dzīvot, kā var
Pēc izrakstīšanas no slimnīcas mammu aprūpēja tuvākās kaimiņienes, tādas pašas vientuļas pensionāres. Taču bija skaidrs, ka nevar no cilvēkiem šo palīdzību gaidīt mēnešiem. Sestdienas rītā, kārtējo reizi aizbraukusi pie vīramātes, vedekla mēģināja sākt runāt par iespējamo pārcelšanos. “Es jau to saprotu, bērni, redzu, ka esat pārguruši no šīs braukāšanas. Pašiem savai dzīvei nemaz laika neatliek. Ko tur var darīt, ja nevaru dzīvot, kā gribu, jādzīvo, kā varu,” pārsteidzoši mierīgā balsī sacīja Marta.
Saņemot mammas piekrišanu, Artis, kuram Marta jau pirms gadiem bija māju norakstījusi, sāka meklēt pircējus. Kavēties nevarēja, jo rudens klāt un kurš uz ziemu pirks remontējamu māju. Lika sludinājumus avīzēs un gaidīja interesentu zvanus. Drīz vien sāka braukt lūkotāji. Pircējs iemaksāja rokasnaudu, un pirmdien bija norunāta tikšanās pie notāra, lai noslēgtu līgumu.
Saules sveiciens
Piektdienas naktī sacēlās liels pērkons ar krusu, un no rīta zem ābelēm bija vesels klājiens augļu. Marta piezvanīja kaimiņienei, sakot, lai sūta mazdēlu lasīt un spiež sulu: “Man jau vairs nevajadzēs, kur tad Rīgā tos ābolus liks?” Mantas, ko varēja paņemt līdzi, bija sapakotas, pārējais pamazām tika aizvests uz netālu dzīvojošās draudzenes verandu. Kad jaunie Rīgā nopirks lielāku dzīvokli, varēs pārvest. Tā bija norunāts. Vakarā Marta jutās sagurusi un kaimiņienes atnesto piena zupu ielika ledusskapī. Kaut kā nepavisam negribējās ēst.
Svētdienas rītā no Rīgas atbraukušais dēls durvis dabūja slēgt ar savām atslēgām. Mamma bija klusi aizmigusi un vairs nemodās.
Bēru dienā Smiltenes kapi bija rudens saules pielieti. Martu guldīja līdzās vīram. Bērinieki rimtā apbrīnā pārrunāja, cik gudri Dievs sakārtojis lietas, aiztaupot Martai pārdzīvojumus par pārcelšanos no mīļās, ierastās vietas. Viņa bija redzējusi savu dārzu un meža stūri rudens krāsu košumā un turpat arī palika savās pēdējās domās. Vai tā nav laime?
