Īrijas vārds šodienas Latvijā ir ar savu emocionālo un saturisko slogu.
Īrijas vārds šodienas Latvijā ir ar savu emocionālo un saturisko slogu. Tas arī varētu būt viens no iemesliem, kāpēc ir tik liela publikas interese par janvāra beigās Dailes teātrī iestudēto īru dramaturga Braiena Frīla lugu “Filadelfija, te es nāku!”.
Režisors – Kārlis Auškāps.
Uz laimes zemi – Ameriku
Lugas darbībā tomēr varam atrast paralēles ar to, kas notiek šolaiku Latvijā. Izrādes darbība risinās Īrijā pagājušā gadsimta otrajā pusē. Laura Dzelzīša atveidotais varonis Gers O”Donels gatavojas doties jaunas dzīves un laimes meklējumos uz Filadelfiju Amerikā. Tiek izspēlēts pēdējais vakars pirms Gera aizbraukšanas. Nedaudzās stundās pirms galvenā varoņa došanās prom skatītāji uzzina daudzus viņa dzīves faktus. Tās ir nesapratnes pilnas un mokošas attiecības ar tēvu, kas nereti pārvērtušās smagos konfliktos. Tas ir pirmās mīlestības skaistums un pēc tam mīļotās meitenes nodevība.
Skatītājs iepazīstas ar apnicīgo un vienmuļo darbu ģimenes veikaliņā. Šķiet, ka Geram lemts šajā bodītē vadīt dienas un gadus un neko savā dzīvē tā arī nesasniegt. Tāpēc pirmajā brīdī tik saprotama ir jaunā puiša vēlme doties prom, uz laimīgo zemi. Uz Gera radušos iespēju tikt prom viņa draugi raugās ar lielu skaudību. Izteikts pat vēlējums iepazīt Ameriku, iekārtoties un tad gaidīt, ka draugi cits pēc cita būs klāt.
Viena cilvēka divi “es”
Tik tālu šai situācijai analogu varam atrast arī šodienas Latvijā. Tomēr šī luga nav vienīgi par bezcerības pilno dzīvi Īrijā un jauniešu vēlmi no tās izrauties. Iestudējums vairāk šķiet kā galvenā varoņa Gera personības, viņa rīcības un izjūtu atklāsme un analīze. Lai to īstenotu, Geru tēlo divi aktieri. Līdzās Laurim Dzelzītim viņa otru “es” spēlē aktieris Gints Grāvelis. Viņa uzdevums – pastāstīt un arī attēlot tās izjūtas, kuras Gers nespēj vārdos izteikt, par kurām viņš kautrējas atzīties. Gera otrais “es” ir daudz atraktīvāks, viņš ir gan ironisks, asprātīgs, skumji romantisks. Šo varētu arī uzskatīt par iestudējuma veiksmi, jo vienam aktierim tik pretējus tipāžus nav iespējams izspēlēt. Abi aktieri arī vizuāli ir pilnīgi pretēji. Blondais Dzelzītis pelēkajā skatuves tērpā un smalkās, melnās drānās ģērbtais tumšmatis Grāvelis. Dažbrīd pat šķiet, ka viņš ir tāds mazs sātaniņš, kurš nemitīgi tirda un rausta, pavedina, neļauj varu šaubām.
Abu aktieru tēlojums ir patiesi spilgts, atraktīvs, par savām lomām jaunos māksliniekus var uzteikt. Spilgti tēva lomu atveido Aivars Siliņš. Sevī noslēgts, līdz galam neizprotamu iekšējo pārdzīvojumu pilns viņš uz skatuves biežāk klusē, nevis runā. Šie tēva un dēla klusuma brīži dažkārt pasaka daudz vairāk nekā skaļi un emocionāli jūtu izvirdumi.
Pelēka dzīve, pelēki paši
Kur tad ir konflikts? Lugā neiztiek arī bez tā. Izrādās, svarīgs ir ne tik daudz pats aizbraukšanas fakts. Sekojot izrādes gaitai, skatītājam arvien vairāk jādomā nevis par to, ka Gers dodas prom, bet kāpēc viņš to dara. Aigara Ozoliņa scenogrāfija un Jurates Silakaktiņas kostīmi sniedz vizuālu ievirzi. Pelēka dzīve, pelēki cilvēki, sūras sievietes un klusējoši vīrieši. Liekulība un bravūrīga izlikšanās, uzspēlēta jautrība un sāpju pilni sevis izvērtējuma brīži. To visu publikai iespējams saskatīt Gerā, arī pārējos tēlos. Tad arī kļūst saprotama jaunekļa vēlme no tā visa izrauties, tikt prom.
Vai izdosies aizbēgt pašam no sevis? Tas, lūk, ir jautājums, ko šis iestudējums uzdod skatītājam. Atbilde – izrādi noskatoties, katrs to var secināt. “Filadelfija, te es nāku!” paustais vēstījums noteikti neatstāj vienaldzīgu.
