Holandietis Čebo van den Eikofs jau 13 gadu organizē starptautiskās kristīgās organizācijas «Jaunatne ar misiju» dalībnieku braucienus uz Latviju.
Holandietis Čebo van den Eikofs jau 13 gadu organizē starptautiskās kristīgās organizācijas “Jaunatne ar misiju” dalībnieku braucienus uz Latviju. Dažādu vecumu kristieši atvēl daļu savu ietaupījumu, lai kaut nedaudz materiāli atbalstītu trūcīgus iedzīvotājus.
Č. van den Eikofs novērojis, ka pēdējā laikā Latvijas ļaudis kļūst aizvien drūmāki. Vietējā sabiedrībā noplok cerības vilnis, kas bija jūtams 90. gados. Vai tas tā ir, jautāju nejauši sazvanītiem rajona iedzīvotājiem.
Agitai ir 34 gadi, viņa no Rīgas bija atbraukusi ciemos uz Skaistkalnes pagastu. Sieviete audzina trīs bērnus. Vecākajam ir 12 gadu, vidējam – deviņi, bet jaunākajam – trīs. Lai gan viņai dzīvesvieta ir galvaspilsētā, Agita uzskata sevi par baušķenieci. “Pašlaik Latvijā ir ekonomiskā krīze. Katrs esam uz izdzīvošanas robežas. Tādēļ esam kļuvuši vienaldzīgi. Tomēr laukos cilvēki ir iejūtīgāki. To varēja redzēt, kad Bārbelē un Codē nodega mājas un ļaudis palika bez pajumtes. Apkārtējie viņiem palīdzēja, kā nu kurš varēja. Jā, atceroties 90. gadus, izjūtas ir citādākas. Toreiz par nopelnītiem simt latiem bijām priecīgi. Taču tagad par to pašu summu sanāk tikai eksistēšana. Piemēram, toreiz zobu pasta maksāja 20 santīmu, bet tagad 70. Veicot maksājumus, brīvas naudas gandrīz nepaliek,” stāsta sieviete.
Kādas Brunavas pagas ta viensētas saimniece Elita teic, ka laukos patiešām situācija aizvien pasliktinās. Tas tādēļ, ka zemniecība vairs nav tāda kā agrāk. Jauno pagastā gandrīz vairs nav. Viņi aiziet uz pilsētām, bet lauki paliek tukši. “Cerība mirst pēdējā. Tomēr es nezinu, vai nākotnē kļūs labāk, cik ilgu laiku tas varētu prasīt,” aizdomājas lauciniece.
Pensionāre Dzidra dzīvo kādā Bauskas privātmājā. Viņa ir optimiste. “Man iet labi, nav ko raudāt. Nopērku malku, dažus latus mēnesī samaksāju par elektrību un telefonu. Vēl norēķinos par zemes nodokli. Pārējo pensijas daļu apēdu. Bērniem palīdzu, vasarā izaudzējot dārzeņus,” saka sieviete.
Ārzemnieka novērojumam piekrīt 29 gadus vecā iecavniece Sandra. Viņai ir savs uzņēmums. “To, kā jūtas vietējie, var redzēt viņu sejā. Cilvēkiem vienmēr jādomā par darbu un ikdienu. Viņi nav pārliecināti par nākotni. Piemēram, par to, vai rīt vēl strādās turpat,” saka Sandra. Viņasprāt, Latvijā nekas nemainās. Viss tikai brūk.
Baušķenieks Juris, mūzikas pedagogs, uzskata, ka slikto situāciju rada trīs iemesli: inflācija, “trakā būšana” valdībā, netaisnīgi tiesu spriedumi. Viņš ierosina pie varas vairs nelaist partijas, kas nav spējušas uzlabot situāciju. “Politiķi mūs vada jau 15 gadu, bet mēs vēl aizvien esam vieni no nabadzīgākajiem. Labāk, lai nāk citi. Kaut arī viņi ko pasolīs, tomēr varbūt kaut ko jaunu arī paveiks,” teic vīrietis.
Es ceru, ka bēdīgās domas aizdzīs pavasara vēji un saule padarīs mūs priecīgākus. Drīz laukos smaržos tikko uzarta zeme.
