Deju kopu, koru, teātru un visu pārējo amatiermākslas žanru skates nav sacensības, bet kvalifikācijas novērtēšana, sava veida testēšana. Visi, kuri dzied vai dejo, to saprot, taču itin bieži pēc skatēm sāk virmot intrigas.
Deju kopu, koru, teātru un visu pārējo amatiermākslas žanru skates nav sacensības, bet kvalifikācijas novērtēšana, sava veida testēšana. Visi, kuri dzied vai dejo, to saprot, taču itin bieži pēc skatēm sāk virmot intrigas. Vieni žūriju uzskata par neobjektīvu, citi vaino vietējo laikrakstu, kas nav sniedzis katras kopas izpildījuma izsmeļošu analīzi, informācijās minējis “nepareizus” dalībniekus, piemēram, senioru deju kopu.
Jā, tieši tāds nepamatoti aizvainota rakstītāja komentārs nākamajā dienā pēc rajona pieaugušo deju kopu skates parādījās interneta forumā. Tāpēc man gribas zināt, ko ieraksta autors ir darījis laikā, kad skates žūrija – Latvijas vadošie horeogrāfi – publiski analizēja rajona dejotāju kvalifikāciju kopumā un ar katras grupas vadītājiem atsevišķi iztirzāja sasniegumus un kļūdas. Vai visi ir dzirdējuši valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” horeogrāfes Marutas Alpas atzinumu par Bauskas rajona pieaugušo kopu meistarību, pārspējot tuvākos konkurentus – Jelgavas rajona dejotājus?
Esmu piedalījusies daudzās un dažādās amatierkopu skatēs kā notikumu fiksētāja un vērotāja, tādēļ labi zinu, ka tiešu, precīzu un profesionālu informāciju dalībnieki vienmēr var saņemt no žūrijas. Protams, ja viņiem ir konkrēti jautājumi, nevis tikai vēlme meklēt neesošus ienaidniekus. Koru un deju kopu rajona skates, manuprāt, sniedz vēl nenovērtētu iespēju iesaistīties domu apmaiņā ar nozares vislabākajiem lietpratējiem un ekspertiem, ar kuriem ikdienā diez vai izdotos satikties.
Pretrunīgus viedokļus un minējumus izraisa ne jau tikai pieaugušo, bet arī bērnu amatierkopu skates. Viens no biežāk dzirdētiem iemesliem ir žūrijas kompetences un objektivitātes trūkums. Nezinu, cik pamatoti ir ieteikumi vērtēšanā iesaistīt neatkarīgus ekspertus no citiem rajoniem un pilsētām. Ir pilnīgi skaidrs, ka žūrijas dalībniekiem konkrētā nozare būtu jāpārzina ļoti labi, nevis aptuveni un formāli.
Tomēr man šķiet, ka vaina meklējama citur – lietas vienkārši netiek izrunātas līdz galam, atstājot brīvu telpu aizdomām un minējumiem. Droši vien tāpēc skates, kam vajadzētu kļūt par sezonas kulmināciju un ierosmi turpmākajam darbam, nereti pārvēršas sāpīgos aizvainojumos un iekšējā neapmierinātībā par paveikto.
